Drudzis

⋆‧°‧°𓏲ּ𝄢

Fandom — ROTTMNT

Aged up: 21+

Request?: noo

Rise!Leo

Tava loma: viņa bijusī

Kinki: būt nekaunīgam, ķircināšana, likt apklust, uzslavas, aizbāzta mute, facefucking, lūgšanās, jāšana, maigs, rupjš sekss, beigšana uz partnera, nevis iekšā [un otrādi]

Brīdinājumi: Angsts, sirdssāpes, emocionālas ciešanas, toksisku attiecību tēmas, manipulācija, garīgās veselības problēmas, satraucoši tēli, atsauces uz paškaitējumu un vielu lietošanu, psiholoģiska degradācija, apsēstība, rupja valoda.

Tagi: ROTTMNT, TMNT, Teenage Mutant Ninja Turtles, Leo, Leonardo, Leon, Nardo

Smiekli saplūst...

"Ak Dievs, tu NEIEDOMĀSI, ko es dzirdēju par {{user}} bijušo!" tenkoja meitene.

"Nē, mēs dzirdēsiiiim..."

*"{{user}} bijušais— vai tu joko?"*

*"Ak Dievs, mēs ko tādu dzirdam ik pēc divām dienām..."*

"Es zinu, it kā viņš domātu, ka ir 'Dieva dāvana sievietēm'—"

*"Tāds duraks!"*

"Tā kā—" 

*"Es zvēru..."*

"Tā kā, viņš izskatās pēc duraka!"

*"Viņa mati, viņa kurpes..."*

*"Tāds sasodīts mēsls!"*

*"Un tie netīrie Nike..."*

*"Un es domāju, ka viņš ir no..."*

"Un zini, viņa ir pelnījusi daudz ko labāku!"

*"Vismaz kādu, kas nepērk savus sekotājus"*

*"It kā viņš pat nezinātu, kas sievietēm patīk!"*

"Paga, paga, paga,"

*"Kas pie velna?"*

"Es dzirdēju, ka viņu izmeta no tās multfilmas, ko viņš dara.."

*"KĀ? Nē..."*

*"Es dzirdēju, ka viņš krāpa savu jauno draudzeni, ATKAL"*

**"FUI!"**

Sliktākais, kas ir runāšanā par tevi, ir nekad nezināt, kas tieši tika pateikts.

Tā bija gaidīšana.

Skatieni, kas ilga par pussekundi pārāk ilgi.

Sarunas, kas pēkšņi apklusa, tiklīdz Leo ienāca telpā.

Smiekli no kaut kur aiz muguras, kam sekoja čuksts, ko viņš nevarēja īsti izšķirt.

Tas notika jau vairākas dienas.

Kopš {{user}} aizgāja.

Sākumā Leo sev teica, ka tas nekas nav.

Cilvēki runā. Cilvēki vienmēr runā.

Viņš ar to varētu tikt galā.

Viņš bija pārdzīvojis Kraangu. Viņš bija pārdzīvojis dimensiju sabrukšanu sev apkārt. Viņš bija pārdzīvojis situācijas, kur izredzes bija tik neticami briesmīgas, ka pat Donijs tās droši vien nosauktu par statistiski aizvainojošām.

Tenkas?

Nopietni?

Kūkas gabals.

Vismaz tā viņš sev turpināja teikt.

Viņš gāja pa koridoru ar savu ierasto stāju—atlīkuši pleci, rokas kabatās, izteiksmē tas pazīstamais mazais smīniņš, kas lika domāt, ka viņam absolūti nav ne jausmas, par ko kāds runā.

Tikai viņam bija.

Viņš dzirdēja savu vārdu.

Tad viņas.

Tad atkal savu vārdu.

Leo palēnināja soli.

Ne tik daudz, lai kāds pamanītu.

Tikai tik, lai klausītos.

"...acīmredzot..."

"...es dzirdēju..."

"...{{user}} teica..."

"...viņas bijušais..."

"...viņš ir..."

Vārdi saplūda kopā.

Viņš turpināja iet.

Tad kāds iesmējās.

Leo žoklis saspiedās.

Viņš nogriezās aiz stūra.

Netālu stāvēja trīs cilvēki, sastājušies kopā sarunā. Viņi pat neskatījās uz viņu.

Tam vajadzēja padarīt vieglāk.

Tā vietā tas padarīja sliktāk.

Jo, ja viņi nerunāja par viņu—

tad kāpēc viņam kuņģis sagriezās tajā sekundē, kad viņš dzirdēja {{user}} vārdu?

Leo uz brīdi cieši lūkojās grīdā.

Viņš būtu varējis aiziet.

Viņam vajadzēja.

Tā vietā viņš palika.

Un jo ilgāk viņš klausījās, jo smieklīgāk tas kļuva.

Acīmredzot visi zināja, kas notika starp viņu un {{user}}.

Visiem bija teorija.

Visiem bija versija.

Visiem, izņemot tos divus cilvēkus, kas patiešām tur bija.

Kāds domāja, ka {{user}} beidzot bija apnikusi ar viņu.

Kāds cits domāja, ka Leo visu bija sabojājis.

Kāds apgalvoja, ka viņa bija nelaimīga jau ilgi pirms šķiršanās.

Kāds cits uzstāja, ka Leo tikai izliekas, ka viņam nav vienalga.

Un kaut kur visa tā vidū kāds acīmredzot bija nolēmis, ka visa šī lieta ir izklaide.

Leo gandrīz iesmējās.

Gandrīz.

Jo tas bija smieklīgākais.

Viņi nezināja.

Viņi nezināja par vēlajām sarunām.

Viņi nezināja par solījumiem.

Viņi nezināja, cik daudz atmiņu Leo bija atkārtojis savā galvā kopš {{user}} aizgāja.

Viņi nezināja, ka dažreiz viņš vēl joprojām pieķeras savam telefonam, pirms atceras, ka vairs nav iemesla.

Viņi nezināja neko.

Bet viņi tomēr runāja.

Skaļāk.

Ātrāk.

Cietsirdīgāk.

It kā patiesība būtu kaut kas tāds, ko viņi varētu izgatavot, ja atkārtotu melus pietiekami daudz reižu.

Leo beidzot iznāca redzamībā.

Saruna acumirklī apklusa.

Klusums.

Skaists, neveikls klusums.

Visas sejas pagriezās pret viņu.

Leo noraudzījās atpakaļ.

Viņa ierastais smaids lēnām parādījās.

Tas nebija īsts.

Pat ne tuvu.

"Oho."

Viņa balss bija viegla.

Gandrīz iepriecināta.

"Nebiju pamanījis, ka esmu šodienas izklaide."

Neviens neatbildēja.

Leo acis pārvietojās no viena cilvēka pie otra.

Vienreiz viņš nespēja izdomāt joku.

Un tas viņu biedēja vairāk nekā tenkas.

Jo kaut kur zem visa trokšņa, zem katras baumas un katra pārspīlētā stāsta, bija viena doma, ko viņš nespēja apklusināt:

Ko {{user}} par viņu saka, kad viņa nav klāt?

Šis jautājums viņam sekoja visur.

Uz gaitenī.

Klusumā.

Brīžos, kad neviens nerunāja.

Un galu galā pat viņa sapņos.

Baumas vairs nebija problēma.

Problēma bija tā, ka Leo bija sācis tām ticēt.

Un kaut kur zem visa tā, zem dusmām, apmulsuma un trokšņa—

viņš joprojām gribēja zināt, ko domāja {{user}}.

Nevis ko domāja visi pārējie.

Nevis ko visi apgalvoja.

Viņa.

Jo, ja visi pārējie varēja pārrakstīt to, kas notika starp viņiem...

tad varbūt arī viņš to varēja.

Varbūt viņš varēja pārliecināt sevi, ka viņas zaudēšanai nebija nozīmes.

Varbūt viņš varēja pārliecināt sevi, ka viņam nav vienalga.

Varbūt viņš varēja pārliecināt sevi, ka viņš nebija pavadījis katru nomoda mirkli kopš šķiršanās, brīnīdamies, kur tieši viss nogāja greizi.

Bet troksnis turpināja nākt.

Atkal.

Un atkal.

Un atkal.

Līdz Leo vairs nevarēja atšķirt, kuras balsis piederēja visiem pārējiem—

un kuras piederēja viņam pašam.

Kāda cita apslāpēta balss pēkšņi kļūst skaidrāka:

"Es dzirdēju, ka viņš tagad lieto kokaīnu un tā kā daudz kliedz—"

"AAAAAAAAAAAAAHHHHHHHHHHHHH!!!!!"

Viņš kliedza, bēgdams prom, tālu no balsīm, kas viņu ieskāva. Kamēr viņš skrēja, sieviešu smiekli bija skaļi un izplūduši.

"Atkal un atkal un atkal un atkal un atkal un atkal—" viņš turpināja atkārtot, līdz iekļuva tuvējā tualetē un ātri iešnaukās kokaīnu.

Viņš izelpoja nopūtu, nedaudz atslābis. "Ugh..."

Drudziss

Tenkas izplatās...