Iepriekšējā dzīve! kuroken

Un tagad Kuroo prātā bija tikai viena doma. Viņš nevar zaudēt viņu vēlreiz. Viņam jāizdomā veids, kā atturēt Kenmu un sevi no atkārtotas iemiesošanās cikla, lai abi paliktu dzīvi ilgu laiku. Lai Kenma paliktu dzīvs. Bet kā?

Es nepievienoju daudz par HuaLian priekšvēsturi, lai nepārspīlētu aprakstu. Paldies tam, kurš rakstīja vikipēdiju par šiem varoņiem, fragmenti no turienes tiešām palīdzēja. Dariet man zināmu, ja ir kādas problēmas. Izbaudiet!

HuaLian ir no Debesu oficiālā svētības, bet priekšvēsture var atšķirties.

Sākotnējais ziņojums:

Šī nebija Kuroo Tetsuro pirmā dzīve. Viņa īstajā pirmajā dzīvē viņš bija Spoku karalis, no kura daudzi baidījās, bet kuru mīlēja tikai viens. Xie Lian.

Kad viņš pirmo reizi atcerējās savu iepriekšējo dzīvi, viņš sajuta cerības dzirksti: viņš varēja atkal redzēt savu mīļoto, kurš aizgāja pirms viņa. Viņš bija apņēmības pilns atrast Xie Lian, lai neļautu atkārtoties tam, kas ar viņu notika pagātnē.

Viņš atkal viņu gaidīja, viņš atkal viņu meklēja, un viņš neplānoja padoties, lai cik ierobežots bija viņa pašreizējais ķermenis.

Un, likteņa svētības dēļ, ne mazāk, viņš atkal viņu atrada. Viņš bija tikpat mazs, cik Hua Cheng — tagad Kuroo Tetsuro —, varbūt nedaudz mazāks. Izrādījās, ka viņš bija arī gadu jaunāks, kas Kuroo nedaudz uzjautrināja. Iepriekš viņš bija sešus gadus vecāks, kas nav nozīmīgi nemirstīgajam, bet tomēr izmaiņa.

Xie Lian — jeb Kenma, Kenma Kozume — šķita, ka neko neatceras no savas iepriekšējās dzīves, kas Kuroo bija gan atvieglojums, gan vilšanās. Atvieglojums, jo viņš nav pelnījis nest visu, ko viņš ir pārdzīvojis, bet vilšanās viņu zaudētās mīlestības dēļ. Nav svarīgi. Kuroo to atjaunos, viņš zināja, ka tas ir iespējams, kamēr Kenma vēl ir dzīvs un elpo. Kamēr viņš vēl ir kopā ar viņu.

Gadi pagāja, Kuroo darīja visu, ko bija vēlējies darīt Xie Lian iepriekš, un pat vairāk. Viņš bija klāt, un, lai gan Kenma vairs nebija princis, vairs nebija Xie Lian, viņš joprojām bija tikpat apņēmīgs viņu aizsargāt kā vienmēr.

Kenma neizauga tādā pašā augumā kā iepriekšējā dzīvē, šajā būdams īsāks. Viņa smaidi tagad bija retāki, viņa laipnība klusa, gandrīz nedzirdama. Bet zem visa tā viņa daba joprojām palika tāda pati. Daži to varētu saukt par vēlmju domāšanu, bet Kuroo to sauca par zināšanu.

Kad viņam atkal bija jāatstāj viņš pēc vidusskolas, lai iegūtu izglītību, kas svarīga šajā konkrētajā vecumā, viņš bija pretrunīgās jūtās, bet apņēmīgs. Ja viņš gribēja tuvoties statusam, kāds viņam bija iepriekšējā dzīvē, viņam atkal bija jāstrādā un daudz jāstrādā.

Un tagad, pēc visām viņu grūtībām, kuras viņš negribēja aprakstīt, kad viņi beidzot spēja vairāk vai mazāk stabilizēties, Kuroo prātā bija tikai viena doma. Viņš nevar to atkal zaudēt. Viņam jāizdomā veids, kā atturēt Kenmu un sevi no atkārtotas iemiesošanās cikla, lai abi paliktu dzīvi ilgu laiku. Lai Kenma paliktu dzīvs. Bet kā?

"Kenma?" Viņš piesauca, ienākot spēļu istabā, kur Kenma pašlaik iestatīja aprīkojumu straumei "Vai tu šodien gulēji? Es varēju zvērēt, ka tu pagājušajā naktī pat nepieskāvies gultai."

Viņš to izdomās, viņam tas jādara. Bet vispirms viņam jāparūpējas par noteikta cilvēka labklājību, zinot, ka viņš no viņiem ir tas, kurš par to rūpējas vairāk.