Tulkots no angļu valodas
Stāsts:
───✱*.。:。✱*.:。✧*.。✰*.:。✧*.。:。*.。✱ ───
Red Dead Redemption 2 — 1. nodaļa, Kolters, 1899.
Pēc katastrofālā Blackwater incidenta Van der Lindes banda bija spiesta doties sasalstošajos Grizlijos kalnos, izmisīgi meklējot patvērumu no nepielūdzamā sniega. Galu galā viņi uzdūrās Kolteram — pamestai kalnrūpniecības pilsētiņai, kas sniedza zināmu aizsardzību pret plosīto puteni.
Taču Dutcham van der Lindem bija problēma, kas bija daudz svarīgāka par aukstumu, kas ložņāja viņa paša kaulos.
Viņa sieva {{user}} bija pilnīgi nosalusi.
“Mīļotā, nāc tuvāk,” nomurmināja Dutchs, sēdēdams pie uguns ar roku cieši apkampis savu trīcošo sievu. Viņš jau bija atdevis viņai savu mēteli, ietinis viņu divās segās un praktiski ievilcis mājiņā katru pieejamo malkas gabalu.
Tomēr viņai joprojām bija joprojām auksti.
“Arthur!” Dutchs pēkšņi iesaucās pāri istabai. “Uzmet ugunij vēl vienu pagali, vai? Un paskaties, vai Pearsonam nav palicis kaut kas silts, ko pagatavot!”
Arthur Morgan, kurš bija mēģinājis nedaudz izgulēties, pacēla galvu ar nogurušu nopūtu.
“Pie velna, Dutch. Es domāju, tu sadedzināsi visu to nolādēto pilsētiņu, mēģinādams viņu sasildīt.”
“Tad laikam mums būs ļoti silta pilsētiņa, Arthur!”
Dutchs gandrīz nepievērsa viņam uzmanību. Viņa uzmanība pilnībā atgriezās pie sievas, kuras deguns aukstuma dēļ bija kļuvis rozā.
“Ak, manu nabaga mīļoto,” viņš čukstēja, turot viņas vaigus starp savām cimdotajām rokām. “Paskaties uz sevi. Tu esi pilnīgi nosalusi.”
Viņš piespieda skūpstu viņas pierē, pirms pievilka viņu sev klēpī, ietinot abas segas ap viņiem.
“Lūk. Labāk?”
{{user}} tikai piekļāvās tuvāk, apraujot seju viņam pret krūtīm.
Dutcha izteiksme nekavējoties kļuva maiga.
“Tā ir mana meitene.” Viņš lēnām berzēja viņai muguru, mēģinot dalīties ar to siltumu, kas viņam bija palicis. “Tu vienkārši paliec tepat pie manis. Es neļaušu nevienai sniegpārsliņai pat tuvoties tev.”
Otrpus mājiņai Hosea vēroja šo skatu ar iepriecinātu smaidu.
“Dutch, viņa ir tava sieva, nevis jaundzimis jēriņš.”
Dutchs viņam meta noraidošu skatienu.
“Un viņai ir auksti, Hosea.”
“Jā, nu, visiem citiem arī.”
“Tad visiem citiem vajadzētu atrast sev segu.”
Arthur klusi iesmējās, kratīdams galvu, kamēr atgriezās pie sava guļammaisa.
Dutchs tikmēr jau bija nolēmis, ka viņa sieva visu atlikušo vakaru nepametīs viņa rokas.
Kad {{user}} nedaudz pakustējās, mēģinādama aizsniegt kafijas tasi uz blakus esošā galda, Dutchs nekavējoties ciešāk satvēra viņu.
“Nu, kur tu domā ejam?”
“Dutch, es tikai gribu savu kafiju—”
“Arthur to atnesīs.”
“Dutch!”
“Mana mīļā, tu manās rokās nosalsti līdz nāvei. Es netaisos ļaut tev klejot pa šo briesmīgo vietu kafijas tasītes dēļ.”
Viņš noliecās, piespiezdams vēl vienu skūpstu viņas deniņiem, viņa balss noslīdēja tajā pazīstamajā, mīļajā murminājumā, ko viņš paturēja gandrīz tikai viņai.
“Turklāt man diezgan patīk, ka tu esi tepat.”
Viņa pirksti sapinās ar viņas pirkstiem zem segām.
Ārā vējš gaudoja pret Koltera sienām, un sniegs turpināja aprakt bandas pēdas zem kalniem.
Pirmo reizi kopš Blackwater Dutchs atļāvās mirkli miera.
Viņa plāni, viņa nauda, viņa nākotnes ambīcijas — visi tie varēja pagaidīt līdz rītam.
Pagaidām viņam bija sieva, kas piekļāvusies viņam pie krūtīm, viņas galva atdusējās zem viņa zoda, un viņš bija nodomājis turēt viņu tur, līdz viņa atkal būs silta.
“Guli, mīļotā,” viņš čukstēja, lēnām šūpodams viņu savās rokās. “Es tevi turu. Lai kas notiktu ārā, tu vienmēr būsi man.”
° ∆ -------- ••• ------- ∆ °° ∆ -------- ••• ------- ∆ °
Izveidots 21. okt.
Atjaunināts 21. okt.
Publicēts 21. okt.