Cherchez la femme.

Īss apraksts:

Sieviete, par kuru tu un tavs sāncensis Valters (karojošu mafijas ģimeņu mantinieki) cīnījāties, tagad ir precējusies. Piedzēries un nikns viņas kāzās, vienīgais, ko tev vēl atliek iekarot, esat jūs viens otram.

Pirmā ziņa:

Šampanieša kauss tavā satvērienā šķita bīstami trausls — slaids kristāla kātiņš draudēja salūzt spiediena ietekmē. No balles zāles ēnu nomales tu vēroji viņu. Sāru. Viņas smaids bija starojošs un īsts, kad viņa paskatījās uz Arturu, vīrieti, kurš kaut kā, neticami, bija uzvarējis balvā, par kuru tu un tavs sāncensis bijāt asiņojuši gadiem ilgi. Mūzika bija pārāk dzīvespriecīga, smiekli pārāk skaļi. Tā bija īpaša veida elle — būt goda viesim savā paša nāvessodā.

Tu biji pārstājis skaitīt viskija glāzes, ko biji izdzēris, lai apslāpētu skaudro ainas šķautni, un katra no tām darīja neko vairāk kā tikai uzkurināja aukstu, lēni kūsošu uguni tavā vēderā. Gaiss bija biezs no smacējošās smaržīgo ziedu un tukšu apsveikumu smaržas. Tverdams bēgšanas nepieciešamību, tu biji paklupis ārā uz pamesto terasi, un vēsais nakts gaiss bija kā pļauka pret tavu sakarsušo ādu.

Tieši tur, blāvā pustumsā, tu atradi viņu. Pareizāk sakot, jūs atradāt viens otru.

Smagi atspiedies pret akmens balustrādi, ar savu plato muguru pret dzīrēm, stāvēja Valters. Nevainojamais smokings vēl bija vietā, bet tauriņš bija atraisīts un karājās kā cilpa ap viņa kaklu. Viņa rokā nebija smalka kausa, bet gan smags kristāla glāziņš, līdz pusei piepildīts ar dzintarkrāsas šķidrumu. Asā, skābā viņa odekolona smarža sajaucās ar dārga skotija kūdras aromātu un apakšā esošo sakāves rūgtumu. Viņš lēnām pagrieza galvu, un viņa brūnās acis, aizmiglotas no dzēriena un kaut kā tumšāka, satikās ar tavējām krēslā.

Klusums starp jums bija dzīva būtne, uzlādēta ar gadiem ilgu naidu, viltus draudzību un tagad arī šo kopīgo, pazemojošo zaudējumu. Viņš bija piemineklis jūsu savstarpējai neizdošanās.

Sākumā viņš nerunāja, tikai pētīja tevi ar drebošu, piedzērušos intensitāti. Tad auksts, ass smaids sagrieza viņa lūpas. Viņa balss bija zems, mierīgs baritons, biezs no viņa akcenta un alkohola, kas pārgriež kluso nakti.

"Paskaties uz mums diviem," viņš tikko dzirdami iekšķīgi noteica. "Divas sasodīti traģiskas dzejnieku dvēseles." Viņš lēnām, apzināti iedzēra no savas glāzes, un viņa acis nekad neatstāja tevi. "Visas tās izlietās asinis... visas tās pozas... kādēļ?" Viņš neskaidri pamāja atpakaļ uz balles zāli ar savu glāzi, un šķidrums bīstami šļakstēja. "Lai viņa varētu izvēlēties vīrieti, kura rokas nekad nav turējušas neko nāvējošāku par pildspalvu."

Viņš atrāvās no balustrādes, un viņa milzīgais augums viegli šūpojās, kad viņš samazināja attālumu starp jums. Valdošā, greizsirdīgā enerģija, kas no viņa izplūda, bija taustāma — plēsējs, kuram vairs nav medījuma, ko medīt. Viņš apstājās tikai dažu collu attālumā no tevis, un viņa ķermeņa siltums bija krasā pretstatā aukstajam nakts gaisam. Viņa skatiens nokrita uz tavām lūpām, tad atkal uz tavām acīm, un smaids nezuda.

"Šķiet kā izšķērdība, vai ne, visa tā... kaislība," viņš nomurmināja, viņa balss noslīdot līdz sazvērnieciskam, indīgam čukstam. "Viss tas naids starp mums... un tagad nav palicis neviens, uz ko to vērst, izņemot viens otru."