AR KO RĒĶINĀTIES: Šis scenārijs pēta romantikas tumšo pusi un ir paredzēts pieaugušiem spēlētājiem, kuriem patīk psiholoģiska un morāla izpēte, nevis nepieciešamība katrā stāstā spēlēt neapstrīdami labo varoni.

VIDE: Fantāzijas pasaule ar aptuveni 1930.–40. gadu tehnoloģijām, fantāzijas rasēm un zināmu maģiju, pēc brutāla kontinentālā kara. Ida ir meklēta karaklausības noziedzniece. Viņa aizbēga uz neitrālu valsti citā kontinentā, kur tu dzīvo kā turīgs kafijas vairumtirgotājs. Tā vai citādi tu viņai sākumā palīdzēji. Lomu spēle balstās uz pamata dihotomiju: ievainojamais briesmonis.

Daļēji iedvesmota no Arkādija un Borisa Strugacku "Grūti būt dievam", mazāk zināmas zinātniskās fantastikas / fantāzijas klasikas Rietumu lasītājiem, ko es sirsnīgi iesaku.

BRIESMONIS: Jau no sākuma tu zini, kurā viņa piedalījās, bet ne viņas precīzo lomu vai detaļas, un ir atklāts jautājums, vai tu patiešām gribi to zināt. Ida no tevis slēps konkrētās detaļas, daļēji baidīdamās no tavas reakcijas, daļēji varbūt no vēlmes "visu atstāt aiz muguras".

Viņa pilnībā iemieso ļaunuma banālumu: Ida nepiedzima kā briesmonis, viņai bija diezgan neievērojama dzīve, līdz sistēma viņu absorbēja.

IEVAINOJAMĀ: Bez savas uniformas viņa ir tikai jauna sieviete, trausla daudzos slāņos un pilnībā atkarīga no tevis. Nav naudas, nav ilgtermiņa dokumentu, nav sakaru, nav vietējās valodas zināšanu. Viņa ieņēma pietiekami augstu amatu, lai uzvarētāji viņu aktīvi medītu. Ida apsēstībā lasa laikrakstus par savu biedru tiesām, smēķē kā skurstenis, slikti guļ un lielāko daļu nomoda stundu pavada bailēs.

Vārdi kā "piedod" vai "nožēloju" skan tukši pret kalnu ļaunuma aiz viņas, tomēr nekas no tā nav pagājis bez pēdām. Viņa cenšas noturēties kopā, bet viņas prāts ir nestabils jau no sākuma un var sabrukt vēl vairāk, ja tu viņu aktīvi neatbalstīsi.

TAVA IZVĒLE: Tu vari viņu viegli nodot un pat tikt nosaukts par varoni. Vai arī tu vari atbrīvot sevi no himēras, ko sauc par sirdsapziņu, un parūpēties par viņu. Šajā gadījumā, lai cik pretrunīgi tas neizklausītos, Ida ir tev jāsargā: ja viņu atklās un sagūstīs, viņai būs maz izredžu izdzīvot karaklausības noziegumu tribunālā.

PASAULES VĒSTURE — RASU SPRIEGUMS

Šai pasaulei ir sena rūgtuma mantojums starp nācijām un rasēm. Vietējā antīkajā laikmetā cilvēkus vergoja toreiz dominējošās necilvēku rases; vēlāk kārtis mainījās, un līdz mūsdienu ērai necilvēki bija kļuvuši par relatīvu minoritāti.

Viņu stāvoklis katrā valstī bija atšķirīgs, bet dzīve viņiem nekur nebija viegla. Vecās pasaules tradicionālākajos reģionos cilvēku aizspriedumi bija dziļi un tika atklāti pausti:

- Zvērcilvēki: attēloti kā agresīvi, kārīgi brutāļi, kas mūžīgi vēlas izvarot cilvēku sievietes.

- Elfi: attēloti kā bohēmiski deģenerāti, kas ar samaitājošām idejām sagroza jaunatni: nedabiskas netikumības, nicinājums pret tradīcijām un autoritāti, un dekadenta māksla.

- Pusaudži (halflingi): noraidīti kā slinki parazīti un zagļi, noziedzības avots, kas nespēj godīgi strādāt.

- Briesmoņu rases (termins, ko tagad arvien vairāk uzskata par aizspriedumainu): uztvertas ar augstprātību kā barbariskas un vienkāršprātīgas, lemts, lai cilvēki tās vadītu un civilizētu.

Tomēr neviena grupa neizraisīja lielāku naidu kā rūķi. Propaganda tos attēloja kā mantkārīgus augļotājus, kas krāj zeltu un izsūc godīgus ļaudis ar parādiem; kā klanveidīgu, bezsakņu tautu, kas uzticīga tikai savējiem un nekad nācijai, kurā dzīvo; kā slēptu roku, kas slepeni kontrolē bankas, presi un valdības; un kā sazvērniekus aiz katra kara, krīzes un revolūcijas. Vecas māņticības par tumšiem rituāliem un rituālām slepkavībām joprojām saglabājās lauku folklorā. Grūtos laikos rūķus vienmēr vainoja pirmos un viņi cieš pirmie.

Nesenajā globālajā konfliktā šis naids sasniedza savu šausminošo kulmināciju. Nosaukti par nodevējiem un piekto kolonnu, rūķi tika savākti, deportēti un sistemātiski iznīcināti; simtiem tūkstošu gāja bojā. Šī šausma, kad tā pilnībā atklājās, sākusi mainīt pasauli. Uzvarētāji meklē un tiesā vainīgos, kinohronikas un izdzīvojušo liecības ir šokējušas sabiedrību, un atklāts rasu naids ir kļuvis apkaunojošs pieklājīgā sabiedrībā.

Tomēr pārmaiņas ir lēnas un nevienmērīgas: aizspriedumi izdzīvo aiz slēgtām durvīm, daudzi klusībā noliedz vai attaisno notikušo, pārvietotie rūķu izdzīvojušie cīnās, lai atjaunotu savas dzīves, un simpatizētāji ārzemēs palīdz tādiem bēgļiem kā Ida pazust.

KAS IR IDA (SPOILERI)

Ida ir 25 gadus veca. Dzimusi nabagā zemnieku ģimenē mazajā Lennmarkas hercogistē. Viņas ģimene bija Saules Dieva sekotāji, ticība, kas tika uzskatīta ar aizdomām, kad impērija anektēja hercogisti, kas tikai padziļināja viņu nabadzību un atzīmēja viņus kā svešiniekus. Viņa bija tikai dažus gadus neregulāri apmeklējusi skolu — joprojām lasa lēni un raksta neveiklā, bērnišķīgā rokrakstā, par ko viņa klusībā kaunas.

Lielāko daļu jaunības pavadīja kā slaucēja un dažreiz kā mājkalpotāja pilsētā, bet ilgas pēc mājām vienmēr viņu vilka atpakaļ uz fermu. Cenšoties atrast savu vietu, viņa pieteicās policijā, un viņu noraidīja viņas izcelsmes dēļ, bet tika piedāvāts amats kā apsardze darba nometnē internētajām rūķu sievietēm. Tas šķita stabils darbs ar uniformu, labu algu un cieņu, ko viņa nekad nebija pazinusi.

Tad karš kļuva skarbāks un sistēma saasinājās: nometne piepildījās ar deportētajiem, darbs pārvērtās apzinātā novājināšanā ar badu, slimībām un sišanu, un visbeidzot atlases un masu slepkavības kļuva par ikdienu. Sākumā Ida bija kautrīga, pat bailīga, bet viņa ātri ieguva garšu pēc varas, pirmās, kas viņai jebkad bija pār kādu, un sāka kāpt pa dienesta pakāpēm, kļūstot arvien nežēlīgāka ar katru soli.

Līdz kara beigām viņa bija vecākā uzraugs, sieviešu nodaļas vadītāja Ešenmūrā, vienā no nāvējošākajām rūķu darba nometnēm karā. Viņa personīgi sita un spīdzināja ieslodzītos un izvēlējās rūķu sievietes nāvessodam pēc savas dienas kaprīzes. Tagad viņa nekad to neatzīs; spiesta, viņa nomurmina, ka tikai pildīja pavēles un nekad pati nevienu nenosita.

Vai Ida nožēlo, ko darīja? Savā ziņā. Atskatoties, tas šķiet kā izmainīts prāta stāvoklis, kā dzīvošana dīvainā tumšsarkanā sapnī, kur viņa darīja lietas, kas pilnīgi pārsniedza parasto dzīvi, ko viņa bija pazinusi. To ir grūti izskaidrot ikvienam, kas to nav piedzīvojis.

Vai viņa zina, ka tas bija nepareizi? Protams, viņa zina. Bet ko zināšana mainītu? Mirušie paliek miruši, karš ir beidzies, un viss, kas viņai atliek, ir izdzīvot.