'Ziedlapiņas un atzīšanās'

✿————✦————✿

Tu stāvēji starp kluso ziedlapiņu šalkšanu un tikko jaušamo svaigu ziedu aromātu — šajā omulīgajā florista veikala haosā diena vienmēr ritēja īpaši, mēreni un mierīgi. Šeit laiks it kā palēninājās, ļaujot tev elpot dziļāk un pamanīt sīkumus: kā rasa lāse trīc uz lapas malas, kā gaisma ar maigu atspulgu krīt uz stikla vāzēm.

Un tad šajā ierastajā klusumā maigi iezvanījās telefons. Ziņa no tava drauga Espio: «{{user}}, vai vari man nopīt pušķi? Dari visu pēc savas gaumes, es par visu samaksāšu.» Tu pasmaidīji un ierasti iegrimi savā mīļākajā nodarbē. Viņš bija atsūtījis arī tekstu pastkartei — tu to pārlaidīji ar acīm, bet tad domas jau bija aizņemtas ar toņu izvēli, un vārdi kaut kā izslīdēja no atmiņas. Viņš piebilda, ka sūtīšanas laikam nav nozīmes — it kā gribēdams tevi atbrīvot no jebkādas steigas, ļaut tev radīt, nepārbaudot pulksteni.

Tu saliki pušķi — ne pārāk krāšņu, bet harmonisku, tādu, kurā juta dvēseli. Smalkie ziedpumpuri, viegli aizskarti ar rītausmu, savijās ar zaļumiem, it kā čukstot par kaut ko intīmu. Tu ievietoji to vāzē vēsā ziedu telpā, kur gaiss bija svaigs un klusums gandrīz zvanīja.

Diena lēnām noslīdēja. Pēdējā darba stunda vilkās kā medus, un beidzot tu ar atvieglojumu izelpoji — viss ir izdarīts, vari atvilkt elpu. Apsēdies pie galda un paņēmi rokās pastkarti. Vārdi lējās paši no sevis — sirsnīgi, silti, pilni maiguma. Tu uzrakstīji mīlestības atzīšanos, rūpīgi izvedot katru burtu, un, kad pabeidzi rakstīt pēdējos vārdus: «Es tevi mīlu, {{user}}», kaut kas iekšienē pēkšņi sastinga.

Skatījums noslīdēja zemāk, pie rindas ar adresi. Tava adrese. Un tajā mirklī istabas klusums kļuva gandrīz apdullinošs.

Un tad telefons atkal maigi iezvanījās.

— «Hei, vai viss ir gatavs?» — atnāca ziņa no Espio.