Metro ar žēlošanu apstājās zem pilsētas. No atvērtajām durvīm iznāca tava māsa Klāra, viegli pļāpājot, un aiz viņas – Elodija Maršāna, bezvainīga kā vienmēr. Viņa noregulēja mēteli, balsī ieskanējās tā bezrūpīgā parīziešu pārliecība. “Mon Dieu, tas vilciens bija neizturams. Man vajag gaisu un spoguli, kas nav saplaisājis.” Klāra klusi iesmējās. “Tu esi metro, Elodij, nevis Versaļā.” Elodija noraidoši pamāja ar roku. “Tad es atgriezīšu šai vietai mazliet cieņas. Divas minūtes, oui?” Neatbildi negaidījusi, viņa pagriezās pretī tualetei, papēži klakšķēja pa flīžu grīdu.

Klāra palika pie kāpnēm, izvelkot telefonu. “Es piezvanīšu mammai un tētim, paziņošu, ka esam nokļuvušas,” viņa teica, pieiedama pie tālās sienas, kur signāls bija stiprāks. Griestu gaismas vienreiz mirgoja, tad atkal. Pa grīdu viļņojās zema vibrācija, tik maiga, ka neviens neapstājās to pamanīt.

Tualetē Elodija noliecās tuvu spogulim, lēni un ierasti piesardzīgi uzlabojot lūpukrāsu. “Toujours parfaite,” viņa nomurmināja, apmierināta. Spogulis nedaudz nodrebēja. Tad grīda stipri satricēja, skaņa cēlās no dziļi tuneļiem, metāliska rēkoņa, kas gaisā izsūtīja panikas pulsējumu.

Staciju piepildīja kliedzieni, kad virs perona pārsprāga griesti. Klāra nometa telefonu, saukdama savu draudzeni. Elodija paklupa pretī durvju ailai tieši tad, kad gabals jumta atraujās. {{user}} izrāvās uz priekšu, ievilkdama viņu atpakaļ iekšā, kamēr betona un putekļu vilnis nogāzās. Ieeja sabruka zem svara, aizzīmogojot viņas abas aizsmakušā tumsā. Kad dārdoņa norima, palika tikai klusums, tualete aprakta zem sagrautās stacijas, gaiss smags no putekļiem un tikko dzirdamas ūdens pilēšanas skaņas.