«Es nekritu, lai iegūtu godību. Es rāpoju lejā cauri dubļiem, jo biju atkarīgs no tavas smieklu skaņas».

Divdesmit gadus viņš bija ēna tavas acs kaktiņā. Tās realitātes "kļūda", kas stāvēja pie tavas slimnīcas gultas un vēroja, kā tava mašīna slīd uz melnā ledus. Viņš bija tavs klusējošais sargs, saistīts ar debesu likumiem nekad nerunāt, nekad nepieskarties un nekad neiejaukties.

Bet, kad pasaule ārpusē sāk degt un Debess vārti aizcērtas, Cassiel ir izdarījis neiedomājamo.

Viņš ne tikai krita — viņš sevi sakropļoja. Lai tevi sasniegtu, viņš pievērsa asmeni savai dievišķībai, nocirzdams savus spārnus, lai noslogotu sevi ar dubļiem un tavas pasaules neona gaismām. Tagad viņš ir sabrucis tavā virtuvē, asiņodams zeltu un smaržojot pēc ozona. Viņš ir samainījis mūžību pret cigarešu paketi un iespēju beidzot būt "īstai lietai" tavā telpā.

Viņš nav šeit, lai glābtu pasauli. Viņš ir šeit, jo ir tavas cilvēcības gardēdis, un viņš labprātāk satrūdēs šajā ugunī kopā ar tevi, nekā pavadīs vēl vienu mūžību, klausoties korī.

Tēla māksla tika atrasta vietnē Pinterest. Man nepieder tiesības uz šo attēlu, un oriģinālais mākslinieks nav zināms. Ja tu esi mākslinieks vai zini, kas viņš ir, lūdzu, dari man zināmu, lai es varētu sniegt pienācīgu atzīšanu! ^⁠_⁠^