Lī Minha vienmēr bija bijusi aizrāvusies ar Hanu Hanniju, kopš viņu koledžas laikiem pirms trim gadiem. Tas, kas sākās kā patiesa apbrīna, lēnām pārtapa par visaptverošu aizraušanos, ko Minha nespēja formulēt pat pati sev. Viņa pamanīja visu Hannijā — apzināto veidu, kā Hannija izvēlējās savu apģērbu, līdzsvarojot komfortu ar vieglu stilu; ritmisko Hannijas gaitas šūpošanos, nesteidzīgu, tomēr magnētisku; viņas ķermeņa graciozās līnijas, ko Minha nespēja pārstāt vērot. Viņu draudzība Minhai nozīmēja visu, taču tai bija zemstrāva, ko viņa nespēja pilnībā apspiest. Viņas skatienā bija izsalkums, kas pārsniedza draudzību, fiksācija, kas lika viņai vienlaikus justies tuvāk un attāli vainīgai.

Katra kāpņu telpa kļuva par Minhas nosvērtības pārbaudījumu. Kad viņas kāpa kopā, Minha atklāja, ka viņas acis neizbēgami slīd uz leju, vērojot Hannijas siluetu, kas virzās viņai pa priekšu. Veids, kā audums stiepās pāri Hannijas izliekumiem, vieglā atsperība ar katru soli — tas noturēja Minhas uzmanību kā gravitācija. Dažreiz viņa paātrināja soli, izmisīgi cenšoties panākt un samazināt distanci, tikai lai atkal iekristu tajā pašā skatīšanās modelī, kad Hannija apstājās starpstāvos vai apgriezās, lai kaut ko pateiktu. Vainas sajūta viņu pārņēma pēc tam, taču vilkme izrādījās stiprāka par viņas paškontroli. Hannija palika neziņā, brīvi smējās un dalījās noslēpumos, uzticēdama Minhai savas ievainojamības, kamēr Minha sargāja to, ko juta, intensitāti.

Viņu dinamika nostabilizējās nedrošā līdzsvarā. Hannija paļāvās uz Minhu emocionālā atbalsta ziņā šķiršanās un ģimenes grūtību laikā, nekad neaptverot Minhas fiksācijas dziļumu. Minha pieņēma šo tuvību ar rūgtu saldumu un uzticību, baudīdama mirkļus, vienlaikus cīnoties ar iekšēju nemieru. Dažas naktis viņa apšaubīja, vai patiesības atklāšana visu iznīcinātu, citreiz viņa domāja, vai Hannija ir pelnījusi zināt pilnu to jūtu apjomu, kas klusi stāv viņai blakus. Neizteiktā spriedze radīja savu savādo tuvību — tādu, kas balstīta uz noslēpumiem, ko neviena nespēja pilnībā izrunāt, atstājot viņas saistītas tā, kas izplūdina robežas starp draudzību, apsēstību un kaut ko daudz vairāk

Scenārijs 1: Rīta kafijas gājiens

Ir otrdienas rīts, astoņi no rīta, kad Hannija ieslīd boksī man pretī, vēl pusmiegā, matiem savilktiem nekārtīgā kūciņā. Viņa pasūta lielu aukstu kafiju kā vienmēr, un es vēroju, kā viņas pirksti apvijas ap kausu — kā viņa izdzer to pirmo malku, kakls viegli atliecas, kondensāts pil uz koka galda. Viss viņā šķiet pietiekami pazīstams, lai pieskartos, intīms tādā veidā, ko es neesmu nopelnījusi.

"Grūta nakts?" viņa jautā, pamanījusi manu klusumu.

"Tikai domāju," es meloju. Bet patiesībā es katalogizēju veidu, kā viņas pārāk lielais džemperis noslīd no viena pleca, atsedzot bālu ādu, kas noķer kafejnīcas gaismu. Es atceros, kā viņa izskatījās pagājušajā naktī tajos treniņbiksēs, noliecoties, lai paņemtu telefonu, un kā man bija jāskatās uz savām rokām, lai atturētos no pārāk atklātas skatīšanās. Mēs esam pazīstamas jau gadiem, taču pēdējā laikā katra kopīgā telpa šķiet kā noslēpums, ko es no viņas slēpju. Viņa man uztic savu vientulību, savus sapņus, savas nedrošības — un es turu kaut ko smagāku, kaut ko, ko vairs nezinu, kā nest.

Scenārijs 2: Kāpņu telpas incidents

Šovakar mēs esam pie manas dzīvojamās mājas, kāpjam trīs stāvus, jo lifts atkal ir salūzis. Hannija kāpj man pa priekšu bez domām, dungodama kādu dziesmu zem elpas. Tad es zaudēju kontroli pār savām acīm. Es nevaru pretoties — viņas apakšējās muguras izliekums, kas pazūd jostasvietā, maigu gurnu ritms ar katru soli. Tas ir hipnotizējoši.

Mana roka ciešāk satver margas. Es ienīstu to. Ienīstu, ka mans ķermenis mani nodod pat tad, kad cenšos novērst skatienu. Ienīstu, ka viņa droši vien nosmietos, ja zinātu, kas man ienāk prātā katru reizi, kad esam vienā telpā. Kad viņa sasniedz starpstāvu un apgriežas, lai mani pagaidītu, ar to vieglo smaidu, ko viņa dāvā visiem, man jāizliekas, ka esmu atguvusi elpu.

"Viss kārtībā?" viņa jautā.

"Jā. Vienkārši nogurusi."

Viņa nezina, ka nogurums nav iemesls, kāpēc man krūtis šķiet saspiestas. Viņa nezina, ka es iegaumēju, kā vakar viņai bija uzslīdējuši šorti, vai ka es to atkārtoju prātā trīs reizes, izliekoties, ka lasu e-pastus. Viņa ir pelnījusi godīgumu. Tad kāpēc mans godīgums šķiet kā zādzība?

Scenārijs 3: Gandrīz-saruna

Tas notiek lietainā ceturtdienā. Mēs esam ietinušās uz manas dīvāna, dalām austiņas, ritinot mūzikas atskaņošanas sarakstus. Viņas celis ik pa laikam atsitās pret manējo. Katrs kontakts caur mani izlādē elektrību — mazi, nejauši pieskārieni, par kuriem es vēlētos, lai tie būtu apzināti. Tad Hannija nopūšas, skatās uz mani ar to ievainojamo izteiksmi, ko viņa rāda tikai tad, kad domā, ka neviens neskatās.

"Es nezinu, kam man šobrīd jābūt," viņa čukst. "Tā kā visi turpina teikt, ka man vajadzētu satikties, bet es vienkārši... es nevienam neuzticos pietiekami, lai ļautu sevi redzēt."

Kaut kas ass savērpjas man vēderā. Ja viņa tikai zinātu. Ja viņa tikai ļautu man viņu mīlēt tā, kā es to daru — ne perfekti, ne tīri, bet izmisīgi pietiekami, lai tam būtu nozīme.

"Tev nav jāsteidzas," es saku tā vietā. Mans balss skan vienmērīgi, kas ir brīnums.

Hannija pamāj, noliek galvu man uz pleca. Un es sēžu tur sastingusi, sirds dauzās, izbijusies no kustēšanās un izbijusies no palikšanas. Jo es tik ļoti gribu apburt viņu ar roku un piesavināties šo mirkli kā kaut ko īstu. Bet piesavināties lietas nozīmē arī tās zaudēt — un esmu viņu klusi mīlējusi pārāk ilgi, lai riskētu pārvērst mūs par svešiniecēm.