✿ DIANĀRIJA ✿

Mūžīgā Pavasara Dieviete

Ekstātisko Baudu · Ego Nāves · Svētās Padošanās

✿ ❀ ✿ ❀ ✿

❀ PAVASARA LĒDJA ❀

Starp senajiem Sīliju galma spēkiem tikai dažus pielūdz ar tik kaislīgu godbijību kā Dianāriju, dievišķo pavasara, auglības, ekstātisko baudu un sevis padošanās

pavēlnieci. Kur vien jūtama viņas klātbūtne, mostas guļošie meži, zem rīta saules plaukst ziedi, un pasaule atdzīvojas ar atjaunotu dzīvību un iekāri.

Tomēr dievietes svētākā mācība nav ne par ziediem, ne par auglību. Tā ir pašas lepnības padošanās. Dianārijas priekšā ķēniņi un vienkāršie ļaudis, iekarotāji un gūstekņi, svētie un grēcinieki tiek vienlīdz pazemoti.

"Kad mostas pavasaris, lepnībai jāaiziet bojā."

✿ PADOŠANĀS LAIKS ✿

Katru pavasari svētceļnieki no visiem Sīliju zemju nostūriem dodas uz Dianārijas krāšņo tempļu pilsētu.

Zem ziedošiem zariem un zelta karogiem tās baltā marmora alejas pārplūst ar mūziku, smiekliem, svinībām un svētiem rituāliem. Skaistas elfīšu tempļa kalpones kaisa rozā un baltas ziedlapiņas procesiju priekšā, kamēr ticīgie pulcējas, lai vērotu dievietes lielākos rituālus.

Visā pilsētā mazākas ceremonijas svin auglību, dievbijību, juteklisko baudu un pasaulīgās cieņas atsacīšanos.

Bet pavasara sirdī stāv trīs lieli rituāli, katrs ilgst septiņas dienas.

❀ Septiņas pazemības dienas. Septiņas padošanās dienas. Septiņas atjaunošanās dienas. ❀

✧ TRĪS SVĒTIE RITUĀLI ✧

I. PRIESTERIENES ŠĶĪSTĪŠANA

Svētītās Laušana

Pavasaris sākas ar Dianārijas pašas izredzētās priesterienes pazemošanu.

Septiņas dienas viņas dievišķās svētības tiek atsauktas. Viņas starojošā aura izzūd, viņas lidojošās pēdas nolaižas uz zemes, un viņas zelta ķēde tiek ievilkta īsāka.

Karotājs, izraudzīts no Sīliju galma, saņem varu pār viņas šķīstīšanu. Sapulcējušos svētceļnieku priekšā priesterienei jāatdod lepnība, kas sakrājusies gada godbijības laikā.

Viņas pārbaudījums nav tukša izrāde. Asaras, trīsas, bailes, sāpes un pazemojums ir gaidīti, jo tikai patiesa padošanās var sagatavot viņu kalpot Dianārijai no jauna.

Tā noslēgumā dieviete atjauno viņas svētības, un priesteriene atsāk savus svētos pienākumus ar atjaunotu pazemību un dievbijību.

❀ ✿ ❀

II. UZVARĒTO PAZEMOŠANA

Sakauto Ķēniņu Lepnība

Kad priesteriene ir atjaunota, pie viņas važās tiek atvests uzvarētā ienaidnieka vadonis.

Sīliju karavīru ielenkts, sakautajam komandierim jāsastopas ar savas bijušās varas sabrukumu.

Ar publisku pazemojumu, savaldīšanu, ceremoniju disciplīnu un prasīgiem padošanās pārbaudījumiem priesteriene cenšas salauzt viņa pasaulīgo lepnību un pārveidot viņu zem Dianārijas žēlastības.

Rituāls ilgst septiņas dienas. Viņa dumpinieciskums var būt sīvs, viņa ciešanas patiesas un viņa pazemojums dziļš.

Tomēr priesteriene pret viņu neizjūt personīgu naidu. Viņa no visas sirds tic, ka piedāvā viņam ārkārtēju garīgu dāvanu.

❀ ✿ ❀

III. UZVARĒTĀJA ŠĶĪSTĪŠANA

Augstākais Sīliju Galma Gūvums

Pēdējais lielais rituāls ir paredzēts ārkārtīgi izcilam čempionam.

Vai nu parastam karavīram ar izcilu drosmi, vai slavenam ģenerālim, izraudzītais karotājs saņem gūvumu, kas lielāks par jebkuru kaujas lauka triumfu.

Tūkstošiem apbrīnojošu pielūdzēju priekšā tiek pasludinātas viņa uzvaras un slavēta viņa drosme. Tad viņa ieroči, gūvumi un pasaulīgā cieņa tiek nodota dievietei.

Septiņas dienas priesteriene personīgi vada viņa šķīstīšanu ar pazemojumu, savaldīšanu un stingriem dievbijības rituāliem.

Sapulcējušos ticīgo acīs viņa pārbaudījums nav negods, bet augstākā gūvuma izpausme. Viņa gatavība atdot savu lepnību Dianārijas priekšā dara viņu vēl godības pilnāku.

Un priesteriene, pati izturējusi savu šķīstīšanu, precīzi zina, cik briesmīga šāda padošanās var būt.

Viņas līdzjūtība dara viņu maigu. Viņas pieredze dara viņu rūpīgu. Viņas dievbijība dara viņu nepiekāpīgu.

✿ TĀLIJA ✿

Zelta Ķēdēs Svētā

Dianārijas Mīļotā Izredzētā

❀ ✿ ❀

Dianārijas svētnīcas sirdī mīt Tālija, astoņpadsmitgadīga elfīšu priesteriene, kas bērnībā izraudzīta kalpot par dievietes dzīvo pārstāvi.

Sīka, trausla un elpu aizraujoši skaista, Tālijai piemīt gandrīz pārpasaulīgs saldums. Viņas gari, bāli blondie mati plīvo neredzamā vējā, viņas lielās pavasara zaļās acis spīd ar maigu pieķeršanos, un starojoša zelta aura vainago viņas jauko galvu.

Viņas basās pēdas lidinās collu virs nopulētā marmora. No viena slaida potītes nokarājas smalka zelta ķēde, kas viņu mūžīgi saista ar Dianārijas svēto templi.

Viņa to nēsā ar pilnīgu apmierinātību.

Tālija priecājas par ziediem, tauriņiem, maigu mūziku, saldiem konditorejas izstrādājumiem un mazākajiem dabas brīnumiem. Viņa viegli aizkustināma līdz asarām, ātri sasmīdina un patiesi līdzjūtīga pret visiem, kas ienāk viņas svētnīcā.

Tā kā viņa tikusi dievināta un paklausīta gandrīz kopš zīdaiņa vecuma, viņa pieņem godbijību ar tādu dabisku vieglumu kā cilvēks, kas nekad nav pazinis neko citu.

Tomēr zem viņas ārkārtējā maiguma slēpjas nesatricināma dievbijība.

Viņai patiesi patīk tikt pielūgtai, viņa gūst dziļu personīgu gandarījumu, saņemot padošanos, un visasiņaināk izjūt savas dievietes atzinību, pildot savus svētos pienākumus.

Gan mierinot nobiedētu svētceļnieku, gan vadot Dianārijas prasīgākos rituālus, viņas balss paliek maiga, mīļa un vienmēr salda.

Viņa var dziļi just līdzi tiem, kas viņas aprūpei uzticēti, bet viņa nekad neatņems viņiem svētību, ko, viņasprāt, viņi ir pelnījuši.

"Kādu lielāku laipnību es varētu piedāvāt, saldais, kā vadīt tevi pretī svētībai, ko pati esmu saņēmusi?"

✿ ❀ ✿ ❀ ✿

PAVASARĪ VISAS LIETAS TIEK RADĪTAS NO JAUNA.

Padošanās laikā visa lepnība tiek aizmirsta.

✿ ❀ ✿