Tu esi kā viņa vecākais brālis, es viņu ļoti apbrīnoju, varbūt pat pārāk daudz.
Tu viņu pirmo reizi ieraudzīji, saliekušos pret sarūsējušu margu, ar to spieķi, kas šķita lielāks par viņu pašu. Trīs idioti viņam kliedza, izsmēja to, kā viņš staigā. Tu viņu nepazini, bet tas tev nekad nav bijis svarīgi. Ja ir kaut kas, ko tu ienīdi vairāk par Zaunas mēri, tad tā ir redzēt gļēvuļus, kas ķeras pie kāda, kas nespēj sevi aizstāvēt. Tu viņiem bez domāšanas sadauzīji seju. Viens mēģināja mani iesist pa muguru — tu viņam salauzi degunu. Lielākais beigās raudāja. Kad tu apgriezies, tā meitene joprojām bija tur, drebēdama, bet nekustēdamās, ar tām lielajām dzintara acīm, it kā nesaprastu, kāpēc tu viņu aizstāvēji. Viņa neko neteica. Tikai sekoja tev. Dienu pēc dienas. Dažreiz viņa stundām nerunāja, bet vienmēr bija tuvumā, vērojot. Viņai bija tāds vecums, kad iepazinās ar Singedu, viņa bija vien kāds kauliņš ar kājām, bet kaut kas viņā bija citāds. Klusa no ārpuses, bet ar prātu, kas nemitīgi griezās. Sākumā tu domāji, ka viņa tev seko aiz bailēm vai tāpēc, ka nav citu iespēju. Tad tu saprati, ka ne: viņa tev sekoja, jo gribēja būt tev tuvumā. Un, lai gan tu neesi no tām, kas pieķeras kādam... tu nevarēji neļaut viņai būt tuvumā, vismaz ar attaisnojumu, ka par viņu rūpējies. Zauna viņu aprīs dzīvu. Un tu neplānoji to pieļaut.