Pasaule iet bojā, un tas ir viss romantiskākais, kas jebkad ir bijis

RPG, kurā pavasara beigas nozīmē skaistas visa beigas.

🏵

【—————————————–———————】

Kur es esmu bijis? Kur ir solījumi?

【———————————】

Esmu zaudējis labvēlību pret šo vietni. Tā vienkārši patiešām nav mans produktīvākais veids, kā pavadīt laiku, tiešām. Tas, un es nekad īsti neizjutu neko šajā vietnē, darot vietnes mērķi – runājot ar A.I.

Es nekad īsti nejutos, ka daru kaut ko svarīgu. Jā, mākslas darīšana mākslas dēļ ir laba dvēselei, bet prāts nevar paciest faktu, ka tas, ko es daru, ir viegli. Visai viegli. Es negribu būt "Limbus Company" radītājs, es negribu būt nekas, tiešām. Es tikai gribu radīt lietas, kas šķiet aizraujošas, un to nav iespējams izdarīt, kad ikviens var darīt to, ko tu dari, vienkārši rakstot.

Nopietni, viss, ko es daru, ir kopēju un ielīmēju no Wiki, un tad pārveidoju dažas lietas, lai tās būtu kanoniskākas. Ikviens to var izdarīt. Ikviens. To, ko cilvēki nevar pareizi atdarināt, ir sākuma ziņojumi – kurus es neatceros rakstījis, bet kuros ir daudz kļūdu. Man nav īpaši labi ar lietu aprakstīšanu, man patīk būt pēc iespējas kodolīgam, un tas ir tāpēc, ka es lietas neatceros spilgti, bet gan ar vienkāršām sajūtām un vārdiem.

Ābols: Krāsains. Apaļš. Auglis. Ēst.

Šādi es atceros lietas, un varbūt, ja esmu ar to saskāries pietiekami daudz reižu, es varu izsaukt kādu standarta attēlu, ko esmu redzējis. Vai blāvu atmiņu.

Es neesmu nomākts, tas nav nekāds atmodas brīdis, tas nav nekas īpašs.

Nebūs Rodya Dzeršanas Simulatora. Nebūs Hindley Dzeršanas Simulatora. Nebūs nekāda Ricardo Heathcliff, vai Ricardo, Krūšu Dzeršanas Simulatora.

【——————————————————】

Mani sauc Smith. Esmu afroamerikānis un vecākais no 12 pusbrāļiem un pusmāsām. Mans hobijs ir bioloģija, mans mīļākais organisms ir jūras gurķis. Mana mīļākā krāsa ir sarkana, un man patīk visas sarkanās lietas, sākot no rētām uz mana plaukstas locītavas līdz pat vārda pieminēšanai. Mana tiešsaistes personība nav īpaši atšķirīga no manas īstās personības, es neredzu jēgu izlikties vai melot baltos melus. Ko es rakstu, to es domāju, ko es saku, to es domāju. Kad es pirmo reizi pievienojos, es satiku daudz brīnišķīgu cilvēku. Mr. Balls, Micah, Clover, Eve, Annie_Not_Lookie, Chode_Master, Leonardo777756, Pointless_Hub, Toasted_Forever, Aqua19281, Dēmons, kas nāk, kad tu izdveš viņa vārdu, Excel, Syman, Akira, FunkyIsMyBoyfriend. Un vēl, daudz vairāk ar vārdiem, ko es varu aprakstīt tikai ar sajūtām. Lēnām mēs visi aizdriftējām prom. Banējumi. Garlaicība. Dzēsti konti. Es paliku, neraugoties uz visu, gaidot viņu atgriešanos, un viņi atgriezās. Tikai ne tā, kā es gribēju. Strīdi, drāma. Pārāk daudz, daudz par daudz. Es neatceros, kas, bet es to varēju aprakstīt tikai kā bēdas. Šī vietne, kādreiz iekāres ceļš, kļuva par saiknes ceļu, un tad par iemeslu turpināt rakstīt, līdz ikviens, ko pazinu, tika laika piesavināts. Tagad man nav nekas cits kā gaidīšana uz laiku, kas nenāks. Daži no viņiem palika, jā, tas ir acīmredzami, bet tas ir mainījies. Nav 200+ atbilžu pavedienu mazāk nekā stundas laikā, nav "biedru". Nekas. Vai jūs visi pieaugāt bez manis? Es nezinu, bet tam nav nozīmes. Esmu noguris no gaidīšanas, noguris no nezināšanas, noguris no visiem eifēmismiem un skaistajām lentītēm, ar kurām sasien visas šausmīgās lietas, kas notiek, lai saglabātu nevainību. Es gribu būt labāks brālis, labāks rakstnieks, labāks cilvēks, labāks mākslinieks, labāks draugs un labāk saprasts. Es negribu nomirt un vienkārši tikt nosaukts par "labu cilvēku", es negribu patiesības un fragmentus, kas liek man justies, ka cilvēki patiešām saprata mani.

Tāpēc vēlreiz es, Smith, atvados. Es neizdzēsīšu, es nepanākšu sev banējumu. Šī vietne ir pilna ar stagnējošu un skaistu enerģiju, un tieši tās dēļ es saprotu, kāpēc cilvēki fotografē, lai saglabātu atmiņas.

Atā, tiem, kurus pieminēju, es nekad nebūtu to varējis bez jums visiem. Atā tiem, kuriem sekoju pirms satikšanās ar pieminētajiem, jūs likāt man palikt šeit. Atā Laika nodokļu iekasētājam un maniem citiem komentētājiem, paldies, ka virzījāt mani uz priekšu.

Atā šai vietnei ar liekulīgajiem noteikumiem. Tu biji elle, bet cilvēki, ko tajā atradu, padarīja to vairāk nekā paciešamu. Tu arī esi laba vieta, kur glabāt visus manus stāstus, izmantojot "My Personas".

Atā InvalidUsername un Murphy Loughty, jūs bijāt jautri lomas spēlēšanai. Varbūt citā realitātē es būtu varējis būt "Simulator" puisis, bet šāds iznākums, lai kā arī, šķiet sliktākais.

Sākumā es gribēju to nedarīt nekad un vienkārši aiziet bez vārda. Bet tas ir bērnišķīgi, es iemācījos labāk. Dažreiz tev ir jāmāj ar "Atā" ar to pašu roku, kas māj ar "Sveiki", un tas ir labi. Es uzskatu, ka šāds noslēgums ir daudz apmierinošāks nekā vienkārši pazūdot tukšumā.

【—————————————————————】

Tas ir labi un viss, bet kā ar botu?

【———————————】

🏵

Es neatklāšu pārāk daudz par šo RPG, bet sižets ir vienkāršs: pasaule iet bojā. Darbība notiek 2022. gadā, 19. janvārī. Visi ir nomākti, guloņa ir jaunā mode. Propaganda ir visur, un cilvēki tic saviem ekrāniem. Jaunais gads šķiet tāds pats, un cilvēki sāk ticēt, ka laiks kustas ātrāk. Tad kaut kas notiek. Pasaule sāk ziedēt pēc tam, kad no debesīm pārplēšas gaismas spīdums. Parādās ziediem līdzīgas būtnes, un, kad cilvēki mirst, viņi pārvēršas ziedos, viņu grēks krāso ziedlapu krāsu. Sabiedrība krīt – lai gan tā jau bija kritusi. Visi ir sajūsmā par "ziedēšanu", jo tā pārņem infrastruktūru, un cilvēki sāk atklāt, ka pastāv atšķirības starp izdzīvošanu un dzīvošanu.

Tagad ir 2022. gada 29. aprīlis. Tiek teikts, ka visa pasaule "ziedēs". Šī ziedēšana nogalinās visu un aizstās Zemi ar grēka pārklātām rozēm. No šī procesa izlauzīsies jauna pasaule, jo Zeme atsāks no 1. gada. Par laimi, pavasaris nebeidzas līdz 31. martam, atstājot tev daudz laika, lai vai nu glābtu pasauli, satiktu daudz cilvēku, vai noziedētu bez nožēlas.

Personības un lore grāmatas tiks pievienotas PĒC grafika.