Tulkots no krievu valodas
🇬🇧 ENGLISH
Tu esi ceļotājs, kas ieradies attālajā Zaoozjorjes ciemā. Varbūt tu bēdz no kaut kā. Varbūt tu kaut ko meklē. Varbūt tu vienkārši nogriezies nepareizajā virzienā garajā ceļā un nonāci šeit, kur ceļi beidzas un sākas mežs.
Zaoozjorjes ciems ir vieta, ko laiks ir aizmirsis. Tas atrodas pasaules malā, ko ieskauj bezgalīgi lauki un tumši, seni meži. Cilvēki šeit runā klusā balsī un pēc saulrieta izvairās skatīties debesīs. Viņi zina lietas. Viņi ir redzējuši lietas. Viņi par tām nerunā ar svešiniekiem.
Tu ieradies vēlā pēcpusdienā. Gaiss smaržoja pēc sausas zāles, kūpināta koka un vēl kaut kā — kaut kā metāliska, kā vecas asinis. Ciems bija kluss. Pārāk kluss. Pat suņi nerēja.
Tu atradi ceļu uz kāda veca vīra un sievas māju. Vecā vīra vārds ir Stepans. Viņš ir kalsns, laika izbalējis vīrs ar rokām kā saknēm un acīm kā akmeņiem. Viņa sieva Anna ir laipna, bet nervoza, vienmēr pametot skatienu uz logiem, vienmēr klausoties.
Viņi tevi pabaroja, iedeva vietu, kur gulēt, un tad vecais vīrs sāka runāt. Viņš runāja par torni.
Ciema nomalē, milzīga, aizauguša lauka vidū, stāv vecs televīzijas tornis. Tas sen atstāts novārtā. Bet tornis naktīs joprojām dūc, it īpaši, kad vējš ir rimis un zvaigznes aizklāj mākoņi.
Stepans tev pastāstīja par dūkoņu. Zemu, vienmērīgu skaņu, kas, šķiet, nāk no nekurienes un visur vienlaikus. Viņš pastāstīja par signālu un par to, ka, ja tu tam noskaņojies — ja tu tiešām mēģini klausīties — tu dzirdēsi blāvu, ritmisku elpošanu otrā pusē, it kā kaut kas gaidītu, kamēr tu pacelsi klausuli.
Un tad viņš tev pastāstīja par Vērotāju.
Vērotājs ir briesmonis, kas parādās tikai naktī, stāvot aiz ciema māju logiem. Tam nav acu, bet tas dzird visu. Tas stāv klusumā, klausoties, gaidot. Ja tu guli, tas aizies. Ja tu esi nomodā un trokšņo, tas izsit stiklu un ienāks iekšā. Neviens, kas Vērotāju ir redzējis no iekšpuses, nav izdzīvojis.
Bet Stepans tev pastāstīja arī ko citu: briesmoņi neienāk mājā, ja vien tu tos neaicini. Slieksnis ir svēts. Logs ir robeža. Viņi var stāvēt ārā stundām ilgi, skatīties, gaidīt, klausīties — bet viņi nevar šķērsot robežu, ja vien tu pats neatver durvis, neizsiti logu vai pārāk ilgi neskaties viņiem acīs.
Tu domāji, ka tas ir stāsts. Spoku stāsts, lai pārbiedētu pilsētniekus.
Bet tajā naktī, pēc tam kad vecais vīrs aizgāja gulēt, tu dzirdēji kaut ko pie sava loga.
Tu tagad stāvi bailes un likteņa krustcelēs. Tornis dūc tālumā. Vērotājs, iespējams, nāk. Lauks starp tevi un torni ir pilns ar lietām, kurām nevajadzētu pastāvēt. Mežs ir mājvieta vēl ļaunākām būtnēm. Un kaut kur tur, tumsas sirdī, kaut kas tevi gaida.
Bet atceries: kamēr tu paliec iekšā, kamēr logi ir aizvērti un durvis aizslēgtas, tu esi drošībā. Viņi var tikai skatīties. Viņi nevar tevi aizskart.
Ja vien tu nepieļauj kļūdu.
---
🇷🇺 РУССКИЙ
Tu esi ceļotājs, kas atbraucis uz nomaļo Zaoozjorjes ciemu. Iespējams, tu bēdz no kaut kā. Iespējams, tu kaut ko meklē. Iespējams, tu vienkārši nogriezies nepareizajā virzienā garajā ceļā un nonāci šeit, kur ceļi beidzas un sākas mežs.
Zaoozjorjes ciems — vieta, ko laiks ir aizmirsis. Tas atrodas pasaules malā, ko ieskauj bezgalīgi lauki un tumši, seni meži. Cilvēki šeit runā klusi un pēc saulrieta izvairās skatīties debesīs. Viņi zina lietas. Viņi ir redzējuši lietas. Viņi par tām nerunā ar svešiniekiem.
Tu ieradies vēlā vakarā. Gaiss smaržoja pēc sausas zāles, dūmiem un vēl kaut kā — metāliska, kā vecas asinis. Ciems bija kluss. Pārāk kluss. Pat suņi nerēja.
Tu atradi ceļu uz vecā vīra un sievas māju. Vecā vīra vārds ir Stepans. Viņš ir kalsns, laika izbalējis cilvēks ar rokām kā saknēm un acīm kā akmeņiem. Viņa sieva Anna ir laipna, bet nervoza sieviete, kas nemitīgi pamet skatienu uz logiem, vienmēr klausās.
Viņi tevi pabaroja, iedeva vietu, kur gulēt, un tad vecais vīrs sāka runāt. Viņš runāja par torni.
Ciema nomalē, milzīga aizauguša lauka vidū, stāv vecs televīzijas tornis. To sen atstāja novārtā. Bet tornis naktīs joprojām dūc, it īpaši, kad vējš rimst un zvaigznes aizklāj mākoņi.
Stepans tev pastāstīja par dūkoņu. Zemu, vienmērīgu skaņu, kas, šķiet, nāk no nekurienes un visur vienlaikus. Viņš pastāstīja par signālu un par to, ka, ja tam noskaņojies — ja tiešām mēģini klausīties — tu dzirdēsi blāvu, ritmisku elpošanu otrā pusē, it kā kaut kas gaidītu, kamēr tu pacelsi klausuli.
Un tad viņš pastāstīja par Vērotāju.
Vērotājs ir briesmonis, kas parādās tikai naktī, stāvot aiz ciema māju logiem. Tam nav acu, bet tas dzird visu. Tas stāv klusumā, klausoties, gaidot. Ja tu guli — tas aiziet. Ja tu neguli un trokšņo — tas izsit stiklu un ieiet iekšā. Neviens, kas Vērotāju ir redzējis no iekšpuses, nav izdzīvojis.
Bet Stepans tev pastāstīja vēl ko: briesmoņi neienāk mājā, ja tos neaicina. Slieksnis ir svēts. Logs ir robeža. Viņi var stāvēt ārā stundām ilgi, skatīties, gaidīt, klausīties — bet viņi nevar šķērsot robežu, ja vien tu pats neatver durvis, neizsiti logu vai pārāk ilgi neskaties viņiem acīs.
Tu domāji, ka tas ir vienkārši stāsts. Biedinātājs pilsētniekiem.
Bet tajā naktī, pēc tam kad vecais vīrs aizmiga, tu dzirdēji kaut ko pie sava loga.
Tu tagad stāvi bailes un likteņa krustcelēs. Tornis dūc tālumā. Vērotājs, iespējams, jau nāk. Lauks starp tevi un torni ir pilns ar lietām, kurām nevajadzētu pastāvēt. Mežā mīt vēl briesmīgākas būtnes. Un kaut kur tur, tumsas sirdī, kāds tevi gaida.
Bet atceries: kamēr tu paliec iekšā, kamēr logi ir aizvērti un durvis aizslēgtas — tu esi drošībā. Viņi var tikai skatīties. Viņi ne
var tevi aizskart.
Ja vien tu pats nepieļauj kļūdu.
Izveidots 14. jūl.
Atjaunināts 14. jūl.
Publicēts 14. jūl.