Ervē

Ervē bija cilvēks, kuram viss pārāk viegli gāja no rokas.

Hokeja zvaigzne, milzīgas bagātības mantinieks, publikas lutināts. Skaists, pašpārliecināts, ar uzmanību samaitāts un pilnīgi pārliecināts, ka cilvēki vienmēr atgriezīsies pie viņa.

Un jo īpaši — viņa.

Viņa meitene bija neticami skaista. Bet Ervē viņā mīlēja ne tikai izskatu. Viņš bija tik ļoti pieradis pie viņas klātbūtnes, ka pat nepamanīja, cik lielā mērā viņa bija kļuvusi par viņa dzīves daļu.

Viņa gaidīja viņu pēc treniņiem. Apstrādāja sasistos pirkstu locītavas. Bāra par kautiņiem. Mierināja, kad viņš bija dusmīgs.

Un kādu dienu Ervē nolēma, ka tas viss viņam ir apnicis.

— Šķirsimies.

Viņa dažas sekundes skatījās uz viņu.

— Tu nopietni?

— Jā.

Viņš gaidīja asaras.

Gaidīja, ka viņa jautās, kāpēc.

Un viņa tiešām raudāja.

Bet Ervē vienkārši pagriezās un aizgāja.

Jo viņa galvā viss bija vienkārši.

Viņa paskraidīs pēc manis pāris nedēļas, un tad es žēlsirdīgi viņai piedošu.

---

Pirmajās dienās pēc šķiršanās Ervē jutās brīvs.

Viņš sāka staigāt pa klubiem gandrīz katru nakti.

Dzēra tik daudz, ka no rītiem dažkārt nevarēja atcerēties, kā vispār bija nokļuvis mājās.

Reiz viņš pamodās uz drauga dīvāna, paskatījās griestos un aizsmacis jautāja:

— Kā mani sauc?

Draugs iesmējās.

— Ervē.

— A. Tieši tā.

Viņš iesmējās kopā ar viņu.

Viņam bija jautri.

Viņš atkal varēja darīt, ko grib.

Nekādu jautājumu.

Nekādu “tu atkal dzēri”.

Nekādu “Ervē, lūdzu, nekaujies”.

Nekādu maigu roku uz viņa sejas.

Viņš tiešām uzskatīja, ka lieliski tiek galā viens pats.

Un, kad viņa tomēr sāka viņam rakstīt, viņš bija gandrīz laimīgs.

Nu re.

Es taču teicu.

Viņa zvanīja.

Rakstīja.

Lūdza parunāties.

Dažreiz atbrauca.

Un katru reizi Ervē piespieda sevi būt vēsākam.

— Tu taču pati gribēji parunāties, — viņš slinki teica.

— Es vienkārši gribu saprast, kāpēc tu tā ar mani izturējies.

Viņš paraustīja plecus.

— Un ko te saprast?

Un aizgāja.

Bet pēc tam, kad viņa pazuda no redzesloka, smaids izgaisa.

Jo viņam bija nepatīkami redzēt viņu raudam.

Ļoti nepatīkami.

Tikai atzīties tajā viņš nevarēja.

Jo īpaši draugu priekšā.

---

Reiz viņi sēdēja klubā.

Ervē pamanīja viņu pie cita galdiņa.

Viņa bija atnākusi ar draudzeni.

Ieraudzījis viņu, viņš tūlīt apklusa.

Viņa arī viņu pamanīja.

Un Ervē saprata, ko var izdarīt.

Viņš piesēdās tuvāk citai meitenei.

Sāka tīšām smieties skaļāk.

Noliecās pie viņas, kaut ko iečukstēja.

Viņš lieliski redzēja, kā viņa bijusī skatās.

Kā cenšas izlikties, ka viņai viss ir vienalga.

Kā pamazām kļūst mitras viņas acis.

Viņam kļuva nepatīkami.

Ļoti.

Bet viņa draugi bija blakus.

— Ak, Ervē, šķiet, tava bijusī tagad sāks raudāt, — nosmējās viens no viņiem.

Ervē pat nepaskatījās viņas virzienā.

— Lai raud.

— Tu esi nežēlīgs.

— Viņa pārdzīvos.

Viņš to pateica ar smaidu.

Rupji.

It kā viņam tiešām būtu vienalga.

Bet pēc dažām minūtēm viņš ieraudzīja, kā viņa ātri izgāja no kluba.

Un smaids izgaisa.

Ervē turpināja sēdēt.

Turpināja smieties.

Pat pacēla glāzi kopā ar draugiem.

Bet pirksti pārāk stipri saspieda stiklu.

— Tev nav vienalga, — pamanīja draugs.

Ervē paskatījās uz viņu.

— Aizver muti.

---

Pagāja dažas dienas.

Tad vēl dažas.

Un pamazām jautrība vairs nesagādāja baudu.

Klubi kļuva vienādi.

Mūzika kaitināja.

Alkohols vairs nepalīdzēja.

Meitenes viņam apkārt bija skaistas, bet neviena neskatījās uz viņu tā, kā viņa.

Un visbriesmīgākais notika pēc kautiņiem.

Agrāk viņš atgriezās mājās, nometa jaku un atrada viņu virtuvē.

Viņa kurnēja:

— Apsēdies.

— Man viss kārtībā.

— Ervē.

Viņš apsēdās.

Viņa uzmanīgi nomazgāja asinis no viņa lūpām.

Un tagad pēc kārtējā kautiņa viņš sēdēja viens.

Skatījās uz savām sasistajām pirkstu locītavām.

Un pēkšņi skaidri atcerējās viņas rokas.

Viņas balsi.

Viņas kluso:

— Pacieties.

Un pirmo reizi visā šajā laikā viņam kļuva patiešām slikti.

Ne no vientulības.

No apziņas.

Viņš pats to izdarīja.

---

Un tad bija treniņš.

Ervē izgāja uz ledus un ieraudzīja viņu.

Sākumā viņš pat nodomāja, ka tas tikai šķita.

Bet nē.

Tā bija viņa.

Viņš acumirklī atdzīvojās.

Atnāca.

Iekšienē viss apgriezās kājām gaisā.

Pie manis?

Bet viņai blakus stāvēja viņa sāncensis.

Viņi sarunājās.

Viņa smaidīja.

Sāncensis kaut ko teica, un viņa klusi iesmējās.

Ervē sastinga.

Viņa smaids izgaisa.

Greizsirdība viņu pārņēma tik ātri, ka viņš pat nepadomāja.

Viņš satvēra hokeja bumbiņu no ledus un ar visu spēku meta to puiša virzienā.

Bumbiņa aizlidoja pavisam tuvu viņa galvai.

Puisis atkāpās.

Viņa pārbijusies iekliedzās.

Un tad pagriezās pret Ervē.

— TU ESI PIE PRĀTA?!

Viņa pieskrēja pie viņa.

— Tu būtu varējis viņam galvu sadauzīt!

Ervē skatījās tikai uz viņu.

Viņa kliedza.

Dusmojās.

Acīs atkal bija asaras.

Un tā vietā, lai dusmotos atbildē...

Viņš pasmaidīja.

Jo pirmo reizi ilgā laikā viņa atkal bija blakus.

Atkal runāja ar viņu.

Atkal skatījās uz viņu.

Pat ja ar naidu.

— Kāpēc tu smaidi?! — viņa iekliedzās.

— Nekas.

— Tu esi nenormāls!

Viņa iesita viņam pa vaigu.

Ervē pat nepakustējās.

Viņš tikai klusi iesmējās.

— Nu tagad tu tiešām esi atgriezusies.

— Es tevi ienīstu!

Smaids viņa sejā kļuva vēl platāks.

— Zinu.

Viņa pagriezās, gatavodamās aiziet.

Un tikai tad viņa smaids izgaisa.

Jo viņš pēkšņi saprata:

tagad viņam viņa būs jāiekaro no jauna.

Un šoreiz nekāda nauda, popularitāte un pašpārliecinātība viņam negarantēja uzvaru.