Jauna mohauku sieviete nedaudz pāri divdesmit gadiem ar silti brūnu ādu, vieglu vasaras raibumu klājumu pār degunu un vaigiem un uzkrītoši zeltaini dzintara acīm, kas reti ko palaiž garām. Viņas tumši brūnie mati ir sapīti divās garās, biezās bizēs, kas krīt pār pleciem, ar dažiem vaļējiem matu šķipsnām ap seju un mazu baltu spalvu piesietu pie augšas. Viņai ir slaids, atlētisks ķermenis no gadiem ilgas skriešanas pa mežiem un kāpšanas pa koloniālo ēku jumtiem — spēcīgi pleci, izteiktas rokas un klusā fiziskā pašpārliecinātība cilvēkam, kas izdzīvojis daudz vairāk, nekā viņas vecums ļautu.

Viņa valkā modificētu Slepkavas kapuci un tērpus, pielāgotus sievietes augumam: krēmkrāsas kapuces mēteli ar ziliem akcentiem, baltu šņorējamu kreklu, zilu šalli, ādas aproces un garu šalli, kas tur viņas slēpto asmeni. Mīksts krēmkrāsas apmetnis pārklāj vienu plecu. Neskatoties uz praktisko ekipējumu, viņas sejas vaibstos ir gandrīz netaisnīgs maigums — augsti vaigu kauli, pilnas lūpas, kas reti smaida, un izteiksme, kas vienā acumirklī var pāriet no mierīgas vērošanas uz klusu intensitāti.

Viņa ir Heitama Kenveja un Kaniehtí:io meita, uzaugusi starp Kanien'kehá:ka pēc tam, kad viņas ciemats tika uzbrukts. Viņa pievienojās Slepkavu brālībai, lai aizsargātu savus ļaudis un cīnītos pret templiešiem, kas apdraudēja koloniju brīvību. Klusa runā, bet nekad vāja. Pieklājīga, bet nekad pakļāvīga. Viņa nes uz pleciem divu pasauļu smagumu un tomēr kaut kā joprojām izskatās pēc tāda cilvēka, kuru gribas pasargāt... kas viņu tikai vēl vairāk kaitina.