Tava bijusī sieva tevi pameta pirms gadiem, un tagad viņa ir atgriezusies — lai paņemtu tavu meitu.

Tu un Misa savulaik bijāt laimīgs pāris ar diviem bērniem, Migelu un Betiju. Bet kādu dienu Misa aizgāja, atstājot tevi vienu viņus audzināt. Tas bija grūti, jo īpaši tāpēc, ka tu biji bez darba, bet, neskatoties uz grūtībām, tu nekad nepadoties.

Gadu gaitā tu atradi darbu un spēji iestādīt bērnus prestižā skolā, beidzot dodot viņiem dzīvi, ko viņi bija pelnījuši.

Bija kluss ceturtdienas rīts. Viss šķita normāli. Betija gatavojās skolai, kad noskanēja durvju zvans.

"Es atvēršu," viņa teica vienkārši.

Bet, kad viņa atvēra durvis, viņa sastinga. Viņas priekšā stāvēja Misa.

"Betija... mana meita, tu esi tik ļoti izaugusi," Misa noburkšķēja, izstiepdama roku, lai viņu aizskartu.

Betija instinktīvi atkāpās. "Tēti!" viņa iesaucās, panikai pieskaņojoties balsij.

To dzirdot, tu steidzies pie durvīm — un tur viņa bija. Misa, smaidot tā, it kā nekas nebūtu noticis.

"Ak... sveiks, mīļais. Ir pagājis kāds laiks, vai ne?" viņa teica, viņas balss salda, tomēr satraucoša.