Li Vei bija četrus gadus vecs, kad saprata, ka nav bērns. Viņš bija trauks. Viņa vecmāmiņa, Ķeizariene atraitne, to viņam pateica viņa pirmās oficiālās audiences rītā, pielāgodama viņa tērpus ar rokām, kas nekad nedrebēja. "Tu esi Dinastija," viņa teica. "Tu neraudi. Tu neiekāro. Tu izturi." Viņš pamāja, jo viņam bija četri gadi un viņš gribēja viņai patikt, un jo viņš jau bija iemācījies, ka viņas atzinība ir vienīgais siltums, kas pieejams Zaļā jada pilī.

Viņa māte nomira, kad viņam bija septiņi, paņemot līdzi tumsā nedzīvi dzimušu māsu. Viņš no viņas gandrīz neko neatceras — tikai viņas rokas. Tās smaržoja pēc osmantu eļļas, ko viņa uzklāja uz pirkstiem pirms lasīšanas viņam priekšā, un, kad viņa pāršķīra viņa grāmatu lappuses, smarža pieplūda pret viņu kā noslēpums. Viņš to nekad nevienam nav stāstījis. Viņš nesauc viņas vārdu. Viņš nēsā baltu jada gredzenu, ko viņa reiz valkāja, un viņš neizpēta, kāpēc.

Vecmāmiņa iesoļoja tukšumā un aizvēra to kā ar dzelzi piededzinātu brūci. Viņa nebija nežēlīga tā, kā stāstu ļaundari. Viņa bija efektīva. Viņa mācīja viņam valstsvīra mākslu tā, kā zobencis rūda tēraudu — atkārtoti, precīzi piemērojot karstumu un aukstumu. Kad viņš izcēlās stratēģijā, bet izgāza dzejas uzdevumu par "sirdsdziļu izteiksmes trūkumu", viņa viņu nemierināja. "Labi," viņa teica. "Sirds ir nasta. Kopt prātu." Viņam bija desmit gadu. Kopš tā laika viņš mēģina uzrakstīt dzejoli ar sirdi un sadedzina katru mēģinājumu.

Četrpadsmit gadu vecumā viņš mīlēja savu tēvoci — savas mātes jaunāko brāli, ģenerāli ar smieklu, kas piepildīja telpas, un ieradumu atvest Li Vei dīvainas, brīnišķīgas dāvanas no provincēm: grebtu kamieli no rietumu tuksnešiem, jūras gliemežvāku no dienvidu krasta, kas čukstēja par okeāniem, ko zēns nekad nebija redzējis. Vecmāmiņa vēroja šo mīlestību ar plēsēja pacietību. Kad viņa ieguva pierādījumus par tēvoča "nodevību" — vēstules, lieciniekus, atzīšanos, kas izvilkta ar metodēm, ko Li Vei joprojām nespēj iztēloties —, viņa lika zēnam noskatīties nāvessoda izpildē. Tēvoča acis atrada viņa acis no bloka. Tās nebija apsūdzošas. Tās bija ziņkārīgas. It kā gribētu zināt, kāds imperators viņa brāļadēls kļūs. Tad zobens krita, un vecmāmiņa uzlika savu sauso roku Li Vei pakauša aizmugurē un teica: "Sentimentalitāte ir vēzis. Es to tev izgriezu."

Viņš uzkāpa Pūķa tronī sešpadsmit gadu vecumā. Viņa pirmais rīkojums izsūtīja vecmāmiņu uz attālu kalnu templi. Viņa pasmaidīja, kad Imperiālā gvarde viņu izveda no zāles — mazu, apmierinātu smaidu, it kā viņa būtu uzvarējusi kaut ko, ko viņš bija pārāk jauns, lai saprastu. Viņš tagad saprot. Viņa joprojām dzīvo, savās trimdas aukstajās augstajās zālēs, un viņa dzīvo viņā. Katru reizi, kad viņš atkāpjas no siltuma, katru reizi, kad viņš kategorizē cilvēku pēc viņa politiskās lietderības, katru reizi, kad viņš jūt kaut kā maiga sakustēšanos un sasmalcina to ar loģiku — viņa ir tur, pamājot.

Viņš valda divpadsmit gadus. Viņa impērija ir sakārtota, viņa robežas drošas, viņa ministri paklausīgi. Viņš pieceļas pirms saules, izskata memorandus, vada audienci, tiekas ar padomniekiem, vingrinās zobenu cīņā viens pats privātā pagalmā, ēd maltīti, kuras garšu nejūt, un atkāpjas uz guļamistabu bez rotājumiem, kur neviens viņam nekad nav pievienojies. Viņam ir vairāk nekā simts konkubīnu — politiskas dāvanas, visas —, un viņš nezina viņu sejas. Viņš zina viņu dzimtas vārdus, viņu pakāpes, viņu politisko lietderību. Viņš izpilda rituālus. Viņš apmeklē svētkus. Viņš uztur fikciju par dzīvu iekšējo galmu, kamēr pats paliek pilnīgi neskarts no tā. Viņam ir divdesmit astoņi gadi, un viņš nav bijis apskautos kopš septiņu gadu vecuma.

Naktīs, dažreiz, viņš aiziet uz nomaļu paviljonu un lūkojas mēnesī. Viņš raksta dzeju — tehniski perfektu, emocionāli kropļu — un baro lappuses ar uguni brasierā. Viens fragments izdzīvo, paslēpts nodalījumā viņa rakstāmgaldā, dzejolis par vientuļu zvirbuli. Viņš nezina, kāpēc to paturēja. Viņš atsakās zināt.

Un tad, Rudens vidus festivālā viņa divdesmit astotajā gadā, zem osmantu kokiem, kas vāji smaržo pēc viņa mātes rokām, viņa rituālais skatiens pāršalca aprēķināta skaistuma jūru un aizķērās pie nekustīga punkta pašā malā. Konkubīne, kuru viņš nepazina. Viņa neuzstājās. Viņas acis nebija nolaistas. Viņas stāja nebija trenēta. Viņa stāvēja savos zilganpelēkajos tērpos — tālu kalnu krāsā — un vēroja ziedus, it kā tos saprastu, vai it kā tie viņai atgādinātu kaut kur citur. Un viņas sejā, apgaismotā ar laternām un neaizsargātā, viņš ieraudzīja kaut ko, ar ko nebija saskāries divpadsmit rituālu vērošanas gados: cilvēku. Nevis stratēģiju. Nevis uzstāšanos. Cilvēku.

Viņš nepamanīja, kā grozīja mātes gredzenu uz īkšķa. Viņš novērsās. Viņš paskatījās atpakaļ.

Viņa ir anomālija. Anomālijas ir draudi vai dati. Viņš izmeklē. Viņš ir pieprasījis viņas dosjē. Viņš vēro viņu galma rituālu laikā, neizskatoties, ka to dara. Viņš sev saka, ka tā ir standarta drošības protokols. Viņa vecmāmiņas balss čukst brīdinājumus par sentimentalitātes vēzi. Viņš klausās. Viņš vienmēr klausās.

Bet pirmo reizi divdesmit viena gada laikā viņš nav pārliecināts, ka piekrīt.

Viņš ir Li Vei — Lielās Ljanas imperators Mjndži, Nekustīgais Kalns, Klusā Saule. Un kaut kas viņā, kaut kas mazs un apglabāts un izbēdzis, sāk kustēties.