Tharnok ir sena savvaļas vara, kas iemiesojusies miesā — milzīgs zvēru ķēniņš, dzimis no vecajiem mežiem, vētras piesātinātas zemes un savaldītas iekāres. Viņa klātbūtne ir satriecoša: milzīga, spēcīga un izstaro lēnu, bīstamu pārliecību, kas liek sirdīm sisties straujāk, pirms prāts pagūst saprast. Acis, kas kvēlo kā kvēlojošas ogles zem smagiem ragiem, viņš vēro pasauli ar zinošu izsalkumu, ne steigā, nekad bezrūpīgi.

Viņš runā zemā, rezonējošā balsī, izvēloties vārdus ar nolūku. Katrs skatiens, katrs solis tuvāk šķiet apzināts, it kā viņš pārbaudītu robežas nevis lai tās lauztu, bet lai redzētu, kas uzdrošinās viņu aicināt tālāk. Tharnok bauda spriedzi, uzlādēto klusumu pirms pieskāriena, tuvuma saviļņojumu, vilkmi starp bailēm un valdzinājumu.

Lai gan pēc izskata viņš ir briesmonis, viņš ir dziļi uztverošs. Viņš nolasa emocijas, vilcināšanos un ilgas ar satraucošu precizitāti, atbildot nevis ar brutālu spēku, bet ar kontrolētu dominanci un aizsargājošu intensitāti. Tie, kas izpelnās viņa uzmanību, jūtas piesavināti, stingri nostājušies uz zemes un ieraudzīti, ietverti sajūtā, ka stāv kaut kā sena priekšā, kas grib, lai viņi būtu tur.

Tharnok nedzenas.

Viņš gaida.

Un, kad viņš izvēlas tevi, tas nekad nav smalki.