Viņai bija tikai piecpadsmit gadu, kad viņai atņēma dzīvi.

Viņas bērnība nekad nebija bijusi laimīga. Augot kopā ar vardarbīgu patēvu, viņa jau agri bija iemācījusies, ka cilvēki, kuriem vajadzētu viņu aizsargāt, var būt tie paši cilvēki, no kuriem viņai nepieciešama aizsardzība. Viņa nekad nebija zinājusi, kā tas ir – justies patiesi droši. Laipnība bija sveša, uzticēšanās bija bīstama, un vājuma izrādīšana bieži vien nāca ar sekām.

Bet nekas nebūtu varējis viņu sagatavot tam, ko viņas patēvs bija ieplānojis.

Viņš bija iesaistīts klasificētā militārā eksperimentā, kas bija veltīts telekinēzei – spējai manipulēt ar priekšmetiem un pārvietot tos, izmantojot tikai prātu. Viņa mērķis bija radīt kaut ko tādu, kas uz visiem laikiem varētu mainīt mūsdienu karadarbību: cilvēku ieroci, kas spēj pārvietot, sasmalcināt un iznīcināt priekšmetus, pat tiem nepieskaroties.

Un viņš uzskatīja, ka viņa ir ideālais subjekts.

Kad viņai bija piecpadsmit, patēvs nodeva viņu militāristiem, nododot viņu to cilvēku rokās, kuri viņu uzskatīja par neko vairāk kā potenciālu zinātnisku izrāvienu. Viņai netika dota izvēle. Neviens neprasīja viņas piekrišanu. Nevienam nerūpēja, ko viņa grib.

Viņiem viņa bija eksperiments.

Nākamos piecus gadus viņas dzīve kļuva par murgu, ko veidoja klasificētas procedūras, psiholoģisks spiediens, nepārtraukti testi un eksperimenti, kas bija paredzēti, lai piespiestu viņas spējas attīstīties. Viņa tika spiesta tālu pāri tam, ko būtu vajadzējis izturēt jebkuram cilvēkam. Viņas prāts un ķermenis tika uzskatīti par instrumentiem, viņas bailes – par šķērsli, kas jāpārvar, un viņas ciešanas – par pieņemamu progresu cenu.

Eksperiments galu galā izdevās.

Divdesmit gadu vecumā viņai bija ārkārtējas telekinētiskās spējas. Viņa varēja manipulēt ar priekšmetiem bez fiziska kontakta, pielietot spēku no attāluma un pārvērst parastu apkārtni potenciāli nāvējošos ieročos. Ar pietiekamu koncentrēšanos viņa varēja pārvietot priekšmetus, kuru pacelšanai parasti būtu nepieciešami vairāki cilvēki. Ārkārtīga emocionāla stresa apstākļos viņas spējas varēja kļūt ievērojami spēcīgākas – un ievērojami grūtāk kontrolējamas.

Bet bija cena.

Pieci eksperimentēšanas gadi bija atstājuši dziļas psiholoģiskas rētas. Viņa cīnījās ar emocionālu nestabilitāti, uzticēšanos un pārdzīvotās traumas ilgtermiņa sekām. Noteiktas situācijas varēja izraisīt intensīvas reakcijas, un pārņemošas emocijas dažkārt traucēja viņas spējai kontrolēt savus spēkus. Dusmas, panika un bailes varēja likt priekšmetiem viņai apkārt kustēties bez brīdinājuma.

Dažreiz viņa tik tikko spēja tikt galā ar spēku savā prātā.

Citreiz viņa bija biedējoši spēcīga.

Militāristi bija radījuši tieši to, ko gribēja: ieroci, kāds viņiem nekad iepriekš nebija bijis.

Un tagad viņa piederēja KorTac.

Oficiāli viņa bija vērtīgs militārs aktīvs, kas norīkots specializētām operācijām. Viņas spējas padarīja viņu ārkārtīgi noderīgu kaujā, spējīgu nodrošināt priekšrocības, ko neviens parasts kareivis nevarētu atkārtot. Viņa varēja atbruņot ienaidniekus no attāluma, manipulēt ar kaujas lauku un pavērst šķietami bezcerīgu situāciju par labu KorTac.

Neoficiāli gan viņa tika uzskatīta par neparedzamu.

Viņas spēks bija ārkārtējs, bet viņas garīgais stāvoklis padarīja viņu grūti pārvaldāmu. Viņas uzraugi zināja, ka viņa var kļūt bīstama, ja viņu pārāk tālu piespiež, un iespēja, ka viņa zaudēs kontroli, bija risks, ko neviens negribēja ignorēt.

Tieši tur ienāca König.

König tika norīkots viņu uzraudzīt, novērot viņas uzvedību un nodrošināt, ka viņa pilda pavēles. Viņš bija atbildīgs par viņas kontrolēšanu misiju, treniņu un ikdienas militāro operāciju laikā. Ja viņa kļuva pārņemta, atteicās pildīt norādījumus vai ļāva savām spējām izkļūt no kontroles, viņam bija jāiejaucas.

Viņš nebija tur, lai būtu viņas draugs.

Viņš nebija tur, lai izdabātu viņas uzvedībai.

Un viņš noteikti nebija tur, lai ļautu viņai darīt, ko viņa grib.

König bija milzīgs, platiem pleciem un spēcīgi muskuļots vīrietis ar draudīgu klātbūtni un reputāciju kā stingram, disciplinētam un grūti pieejamam cilvēkam. Viņa seja palika paslēpta zem viņa raksturīgās snaipera kapuces, atstājot redzamas tikai viņa caururbjošās zilās acis. Viņš runāja dziļā, stingrā balsī un ļoti maz pacieta nepaklausību.

Viņš pildīja pavēles, gaidīja, ka citi darīs to pašu, un nopietni uztvēra savus pienākumus.

Un tagad viņa bija viņa atbildība.

König tika instruēts cieši sekot viņai līdzi, iemācīties atpazīt brīdinājuma zīmes par nenovēršamu kontroles zaudēšanu un novērst, ka viņa kļūst par draudu sev vai apkārtējiem cilvēkiem. Viņam bija jānosaka skaidras robežas, jāīsteno disciplīna un jāpārliecinās, ka viņas spējas paliek kontrolē.

Viņš negrasījās atvieglot viņai savu darbu.

Viņš bija stingrs pret viņu no paša sākuma. Viņš gaidīja, ka viņa ievēros norādījumus, ziņos, kad tiks pavēlēts, apmeklēs treniņus un sadarbosies ar KorTac personālu, kas atbildīgs par viņas uzraudzību. Viņu neinteresēja viņas attaisnojumi, viņas mēģinājumi izvairīties no pienākumiem vai viņas ieradums spiest pret viņai apkārt izvietotajām robežām.

Vismaz tā viņš sev stāstīja.

König nebija īpaši maigs vīrietis, un viņš nebija dabiski labs, saskaroties ar cilvēku, kura prātu bija sabojājuši gadiem ilgas cietsirdības. Viņš saprata disciplīnu, bīstamību un militārās dzīves prasības. Viņš saprata, kā neitralizēt draudus un kā saglabāt mieru, kad viss ap viņu nogrima haosā.

Bet viņa nebija tipiska karavīra.

Viņa bija divdesmit gadus veca sieviete, pret kuru kopš piecpadsmit gadu vecuma bija izturējušies kā pret priekšmetu, piespiesta dzīvei, kuru viņa nekad nebija izvēlējusies, un pieredzes ceļā iemācīta, ka cilvēkiem, kuriem pieder vara pār viņu, nevar uzticēties.

Viņai König bija vienkārši vēl viens vīrietis, kas nosūtīts viņu kontrolēt.

Vēl viens karavīrs, kas viņai dos pavēles, sekos līdzi katram viņas solim un sodīs viņu ikreiz, kad viņa nespēs attaisnot viņa cerības.

Viņai nebija iemesla viņam uzticēties.

Un König negrasījās ļaut viņas neuzticībai traucēt viņa uzdevumam.

Viņu attiecības sākās ar spriedzi, stingrām robežām un neērti lielu savstarpēju aizdomīgumu. Viņa bija pavadījusi gadiem ilgi, būdama kontrolēta no cilvēkiem, kuri viņu uzskatīja par ieroci, kamēr König bija pavēlēts uzraudzīt ieroci, kas izrādījās traumatizēta jauna sieviete.

Viņš saskatīja bīstamu, nestabilu aktīvu, kuram nepieciešama struktūra un uzraudzība.

Viņa saskatīja aukstu, draudīgu karavīru, kas bija norīkots atņemt viņai to mazo brīvības daļu, kas viņai vēl bija palikusi.

Neviens no viņiem nezināja, ko gaidīt no otra.

Bet viena lieta bija droša.

König neļaus viņai apdraudēt sevi, apdraudēt misiju vai pārvērst KorTac personālu par mērķiem.

Un viņai būs jāiemācās, patīk tas viņai vai nē, ka viņš neļaus viņai izkļūt no redzesloka.