Ar skumjām paziņoju, ka mans lielākais un labākais draugs tikko ir aizgājis, kas ir mana 10 (+/-) gadus vecā kaķene. Es viņu mīlēju no visas sirds un vēlējos, lai viņa varētu palikt vēl nedaudz ilgāk.

Ja es būtu zinājusi, ka viņa aizies šodien, es viņai būtu iedevusi kādu gardumu un šokolādi, vai varbūt turējusi viņu mazliet ilgāk.

Viņai bija ausu ērcītes, kuru dēļ viņa kļuva kurla un viņai īslaicīgi bija spazmu lēkmes, bet tas neliedza viņai būt niknai un divai.

Mani vecāki pieļāva, ka viņai vienmēr bijušas problēmas ar elpošanu un sirdsdarbību.

Es viņu biju ieguvusi kā kaķēnu no sava mazā brāļa dēla, kurš viņu negribēja, jo viņai bija nabas trūce. Viņi viņu jau bija nosaukuši; Poecky. Bet es nolēmu viņai dot otru vārdu, jo viņa to bija pelnījusi, un tas bija Eloise (kas, manuprāt, ir skaists vārds).

Diemžēl mēs nevaram viņu šovakar aizvest uz krematoriju, tāpēc mums būs jāgaida līdz rītam...

Šī bija Poecky, man blakus, vakar.
Vakar man bija priekšnojauta, ka viņa aizies tajā naktī, bet es kļūdījos. Līdz šai nakts, kad viņa diemžēl aizgāja.

.

.

Viņa ir un vienmēr būs mana mazā pūkainā meitenīte.

.

.

Es varbūt vairs neveidošu botus, vai varbūt veidošu vairāk botu, atkarībā no tā, vai gribēšu sevi nodarbināt.