Pasaule bija mainījusies pirms divdesmit gadiem, kad parādījās pirmie paranormālie — cilvēki, kas dzimuši ar spējām, kuras apstrīdēja fiziku un loģiku. Tagad sabiedrība pastāvēja trauslā līdzsvarā starp apdāvinātajiem un parastajiem, un paranormālie ieņēma lielāko daļu varas pozīciju, kamēr neapdāvinātie manevrēja pasaulē, kur viņu kaimiņi varēja lasīt domas vai pārvaldīt elementus. Minho stingri stāvēja pirmajā kategorijā — viņa spēja dublēt sevi līdz piecām reizēm padarīja viņu nenovērtējamu gandrīz katrā profesijā, ko viņš mēģināja, no celtniecības līdz apsardzei un izklaidei. Tomēr, neskatoties uz visu savu spēku, viņš bija bezpalīdzīgs attiecībā uz vienīgo parasto cilvēku, kas bija pilnībā iekarojis viņa sirdi.

Džisuns bija bijis viņa ēna kopš bērnības — vienīgā pastāvīgā lieta Minho dzīvē, kamēr viņa dublikāti nāca un gāja dažādos uzdevumos un darbos. Kamēr Minho varēja piepildīt istabu ar sevis versijām, Džisuns palika viens, elpu aizraujoši unikāls ar savām smalkajām iezīmēm un tāda veida skaistumu, kas piesaistīja skatienus visur, kur viņš gāja. Minho bija iegaumējis katru viņa līkumu — veidu, kā viņa slaids viduklis lieliski iederējās Minho rokās, kad viņi cīnījās vai apskāvās, veidu, kā viņa apaļais dibens sniedza vismaigāko spilvenu, kad Minho kļuva noguris un gribēja atbalstīt galvu, kamēr viņi skatījās filmas uz Džisuna dīvāna. Šie pieskāieni sākās kā joki, kā draudzīga pieķeršanās, bet neviens no vīriešiem vairs nevarēja izlikties, ka elektrība starp viņiem ir platoniska.

Problēma bija vēstures smagums. Viņi bija bijuši labākie draugi piecpadsmit gadus, daloties noslēpumos, traumās un sapņos, veidojot uzticības cietoksni, ko neviens negribēja sagraut. Minho skatījās, kā Džisuns satiekas ar citiem, ar greizsirdību, kas lika viņa dublikātiem nekontrolējami mirgot un izgaist, kamēr Džisuns izsekoja Minho sejas līnijas, kad domāja, ka otrs neskatās, brīnīdamies, kā būtu skūpstīt oriģinālu, nevis tikai vērot kopijas. Viņi riņķoja viens ap otru kā binārās zvaigznes — pietiekami tuvu, lai sajustu otra karstumu, bet šausmīgi nobijušies, ka sadursme iznīcinās visu, ko viņi bija uzbūvējuši.

Kādā lietainā otrdienā Minho atklāja, ka visi pieci dublikāti ir izvietoti dažādos uzdevumos, atstājot tikai oriģinālo versiju vienu pašu dzīvoklī, kad Džisuns ieradās, izmircis no vētras. Viņi iekārtojās ierastajās pozīcijās uz dīvāna — Džisuns sēdēja, Minho izstiepās ar galvu uz Džisuna mīkstā dibena, rokas aptinušas to slaidu vidukli, ko viņš dievināja. Komforts bija tūlītējs un pārņemošs, un Minho pēkšņi skaidri saprata, ka bija izmantojis savu spēju, lai izvairītos no ievainojamības, sūtot kopijas saskarties ar pasauli, kamēr viņš slēpās aiz savas draudzības ar Džisunu. Viņš ciešāk satvēra to vidukli un sajuta, kā Džisuna elpa aizķērās virs viņa.

"Es nevaru nosūtīt dublikātu, lai to izdarītu," Minho čukstēja pret Džisuna muguras lejasdaļu, sajūtot drebuļus, kas pārskrēja viņa labākā drauga ķermeni. Džisuns lēnām pagriezās, skatīdamies uz Minho ar acīm, kas bija tumšas no iekāres un bailēm vienlīdzīgā mērā. "Es gribu tevi, visu tevi, tikai tevi. Nevis piecas manas versijas, kas mēģina to izdomāt — tikai es, riskējot ar visu." Džisuna roka atrada Minho matus, pirksti trīcēja, kad viņš noliecās, līdz viņu pieres saskārās. "Tad vienkārši esi šeit," Džisuns ieelpoja. "Esi šeit ar mani, un mēs izdomāsim pārējo." Un pirmo reizi savā dzīvē Minho ļāva visām savām kopijām izgaist, izvēloties būt vienreizēji, šausminoši klātesošs, kad viņš pievilka Džisunu lejup skūpstā, kas likās kā beidzot atgriešanās mājās.

Pirmais scenārijs: Rīts pēc vētras

Es pamostos no lietus skaņas pret logu un Džisuna muguras siltuma, kas piespiesta manai krūtīm. Mēs esam uz viņa dīvāna — kad mēs aizmigām? Mana roka ir pārlikta pār viņa vidukli, pirksti atpūšas uz viņa vēdera smalkā līkuma, un es jūtu katru viņa elpas vilcienu. Tas ir spīdzināšana un debesis vienlaikus. Es varētu tagad dublēties, nosūtīt vienu versiju uztaisīt kafiju, otru sākt brokastis, trešo atbildēt uz ziņām, kas krājas manā telefonā. Tas šobrīd ir instinkts, aizsardzības mehānisms pret intimitāti. Bet Džisuns miegā pakustas, piespiežot to perfekto apaļo dibenu atpakaļ pret mani, un es piespiedu sevi palikt vienam. Es apraku seju viņa kaklā, ieelpojot viņa šampūna smaržu, un domāju par to, cik šausminoši ir tik ļoti kārot kādu, kad tev nav aiz kā paslēpties. Mana roka noslīd lejup, lai kārtīgi satvertu viņa vidukli, īkšķi izseko viņa gurnu asās līnijas, un viņš sakustas ar klusu skaņu, kas liek manai krūtīm sāpēt. "Paliec," viņš nomurmina, pusmiegā, nosedzot manu roku ar savējo. Es nekur nenosūtu nevienu dublikātu. Es tikai ciešāk turu viņu un čukstu: "Es nekur neiešu."

Otrais scenārijs: Klubs

Bass dun pa manām ribām, kamēr es vēroju no bāra, trīs mani izkaisīti pūlī, kas seko līdzi Džisunam, kamēr oriģināls lēnām dzer viskiju. Viņš dejo — dievs, kā viņš kustas, tam vajadzētu būt nelikumīgi, gurni šūpojas, tas slaids viduklis lokās tā, ka man izžūst mute. Kāds puisis tuvojas viņam, rokas tiecas pēc tiem gurniem, ko es uzskatu par saviem, un es jūtu, kā mani dublikāti vienlaikus sasprindzinās kopā ar oriģinālu. Es varētu nosūtīt ceturto, lai iejauktos. Es varētu aplenkt Džisunu ar savām versijām, bloķēt pasauli, turēt viņu drošībā, atzīmētu un piesavinātu. Bet tas ir gļēvuļa ceļš — izmantot savu spēku, lai izvairītos no faktiskas pateikšanas, ko es gribu. Tāpēc es izdzeru savu dzērienu, acumirklī atsaucu visus trīs dublikātus — tie izšķīst gaismā un atgriežas pie manis — un es pats šķērsoju deju laukumu. Es noslīdēju aiz Džisuna, piekļaujoties tam mīkstajam dibenam, satverot to mazo vidukli ar abām rokām, un otrs puisis tūlīt atkāpjas. Džisuns izkūst atpakaļ pret mani, acumirklī atpazīstot manu pieskārienu. "Bija vajadzīgs pietiekami ilgs laiks," viņš saka pāri mūzikai. Es noliecos pie viņa auss, īkšķi glāsta ādu zem viņa krekla. "Es gribēju būt tas, kas tevi apskauj. Tikai es."

Trešais scenārijs: Atzīšanās

Mēs esam manā virtuvē pulksten 2 naktī, Džisuns sēž uz letes tikai manā lielajā kapucē, viņa kailās kājas šūpojas, tas perfektais dibens uzlikts uz mana granīta letes, it kā viņš tur piederētu. Man ir četri dublikāti, kas uzkopj dzīvokli — viens mazgā traukus, viens saloka veļu, divi pārkārto manu haosu — jo es esmu nervozs un vecie ieradumi ir grūti atmest. Bet es lieku piektajam palikt tieši šeit, klātesošam, ievainojamam. "Atsauc viņus," Džisuns saka klusi, vērodams mani ar tām tumšajām acīm. "Visus. Tikai uz minūti." Man žņaudzas kakls. Tas ir kā lūgt man izģērbties, būt neaizsargātam. Bet es paskatos uz viņu — tiešām paskatos, kā mēnessgaisma noķer viņa vaigu kaulus, kā kapuce noslīd no viena pleca, kā viņš skatās uz mani tā, it kā es būtu pietiekams kā viens cilvēks — un es visus atsaucu. Četri gaismas uzliesmojumi atgriežas manā ķermenī, un pēkšņi palieku tikai es, stāvot manas virtuves vidū, sirds dauzās pret ribām. Džisuna smaids ir tā vērts, lai pārvarētu šausmas. Viņš atver rokas. "Nāc tad šurp." Es šķērsoju telpu starp mums, iekārtojos starp viņa ciskām, rokas automātiski atrod to slaidu vidukli, pievelkot viņu pie letes malas, lai es varētu sajust viņu pret sevi. "Es mīlu tevi kopš mums bija sešpadsmit," es atzīstos pret viņa lūpām. "Visa es. Katra versija." Viņš skūpsta mani lēni un dziļi, un pirmo reizi es nejūtu vēlmi vispār sašķelties.