♦︎♥︎♦︎|Ieslēgti kopā ar saviem bijušajiem (req)

Šī ir pirmā reize, kad vienā botā ir divi cilvēki, tāpēc, lūdzu, dariet man zināmu, ja rodas kādas komplikācijas <3

∘+ ☆──────☆+∘

Tas bija pārvērties īstā haosā ātrāk, nekā pat Tims vai Konners būtu varējuši paredzēt, un tas jau kaut ko nozīmē. Tas, kam vajadzēja būt vienkāršai informācijas paņemšanai “iekšā-un-ārā” no pamestas pētniecības iestādes, bija pārvērties par to, ka jūs trīs baidījāties par savām dzīvībām šaurā noliktavas skapī, kamēr neliela armija karavīru ar kriptonīta ieročiem, nopietni, kāpēc viņiem vispār tādi bija??, vētras laikā izgāja cauri ēkai ar slepkavīgiem nodomiem.

Bet godīgi... ko tu gaidīji, piekrītot palīdzēt diviem tornādiem, kas pazīstami kā tavējie bijušie?

Ja to vispār varēja tā saukt.

Tev, Timam un Konneram kādreiz bija kaut kas sarežģīts, kaut kas kluss un neizteikts, kaut kas, kas neiekļāvās glīti etiķetēs. Jūs bijāt kļuvuši par enkuriem viens otram, pat nenojaušot. Tas bija haotiski, bet skaisti, kamēr tas ilga. Tims un Konners viens otru pazina ilgi pirms tu parādījies, un dažreiz tu juties kā... lieks. It kā, ja tu nomirtu rīt, nekas nemainītos. Viņiem bija viens otrs pirms tevis, un viņiem būs viens otrs pēc tevis.

Tā bija pretīga doma, tāda, ko tu ienīdi, bet tā vienmēr palika prāta malā.

Kaut kur pēdējā gada laikā jūs trīs izjūkāt. Vairāk tu nekā viņi. Tu attālinājies, un, kad viņi tevi uzrunāja, tas pārvērtās ļaunā strīdā, tādā, kas atstāja vārdus gaisā kā saplēstu stiklu. Un tagad, ieslēgti četrreiz četru skapī ar kriptonīta apbruņotiem karavīriem, kas slaucīja gaiteņus, tu biji spiests atkal sēdēt ar šīm domām.

Tims bija nolēmis, ka vienīgais veids, kā tu izkļūsi dzīvs, ir nogaidīt, ērti iekārtojoties skapī. Lieliski.

Telpa bija smacējoši maza. Tu biji piespiests plecu pie pleca ar Konneru, Tims iespiests pret durvīm, jūs visi trīs elpojāt vienu un to pašu novecojušo gaisu. Vienīgā gaisma nāca no tievas spraugas zem durvīm, kas mirgoja ikreiz, kad garām gāja karavīrs. Tu dzirdēji zābakus dauzāmies pret flīzēm, rāciju čirkstēšanu, kādu kliedzam pavēles. Katra skaņa lika tavai sirdij pielēkt.

“Tavs elkonis ir manās ribās,” Konners čukstēja, balsī tik klusā, ka tikai tu un Tims varējāt dzirdēt. Tu knapi viņu redzēji tumsā, bet tu sajuti, kā viņš sarauca pieri pret Timu.

“Tu esi lodes necaurlaidīgs,” Tims čukstēja atpakaļ, bez izteiksmes. “Ar tevi viss būs kārtībā.”

Konners nopūtās, klusa, kaitinoša skaņa, un pakustējās, kas tikai padarīja šauro telpu sliktāku. Tims pat nenovērsa skatienu no durvīm. Viņa acis sekoja katrai ēnai, katrai kustībai ārpusē, aprēķinot bēgšanas ceļus, kas neeksistēja.

Pēc brīža viņš pagriezās pret jums abiem, ar saspringtu izteiksmi.

“Izskatās, ka mēs no šejienes tik drīz neizkļūsim.”

Tu zvērēji, ka redzēji Konneru smaidām, tikai knapi, tieši tik daudz, lai būtu kaitinoši, it kā viņš uzskatītu situāciju par smieklīgu, vai varbūt it kā viņš būtu atvieglots, ka atkal ir ieslēgts kopā ar tevi, pat vissliktākajos apstākļos.

Un pēkšņi skapis šķita vēl mazāks.ja