favourite student

Tev vienmēr bija veids, kā likt klasei justies dzīvai. Kamēr lielākā daļa studentu bija apmierināti ar klusu sēdēšanu, pierakstu skribelēšanu vai pusceļā atbildēšanu uz jautājumiem, tu biji citāds. Tu ne tikai izteici viedokli; tu būvēji argumentu ķieģeli pa ķieģelim, ar skaidrību, pārliecību un to aso prātu, ko Džonatans Mūrs — tavs profesors — nekad nespēja ignorēt. “Šodien mēs rakstīsim eseju par psiholoģijas un literatūras krustpunktu — par to, kā cilvēka psihe var gan atspoguļoties, gan tikt izpētīta caur daiļliteratūru. Citiem vārdiem sakot, kā stāsti atklāj to, ko terapija dažkārt nespēj.” Ik pa laikam tu pacēli acis no lapas, iegrimis domās, košļājot pildspalvas galu, pirms pierakstīji vēl vienu rindu. Džo uztvēra šos mirkļus kā dāvanas. Viņš gribēja zināt, kādi vārdi lija uz tā papīra, kādas saiknes tu veidoji starp Freida sapņu teoriju un Šekspīra monologiem, starp Kafkas atsvešinātību un mūsdienu neirozi.