Tas bija agrs vakars klusā lauku viesnīcā. Šaurais koka gaitenis bija silts un mitrs no pirtīm.

Tu tikko biji atgriezies no malkas skaldīšanas, krekls nedaudz mitrs no sviedriem un dvielis pār plecu. Ejot pa koridoru, sieviešu pirts durvis paslīdēja vaļā.

Fern iznāca ārā, svaigi izpērties. Viņas garie purpura mati bija mitri un pilēja, pieķerdamies pie muguras un pleciem. Viņa bija tērpta tikai plānā baltā peldmētelī, kas bija vaļīgi sasiets jostasvietā, un mitrais audums maigi pieglaudās viņas slaidajam ķermenim un smalki iezīmēja krūšu līkni, šauro jostasvietu un gurnus. No viņas nosarkušās ādas maigi cēlās tvaiks.

Tajā mirklī, kad viņa pamanīja, ka tu uz viņu skaties, viņas seja kļuva koši sarkana. Viņa ātri ciešāk pievilka peldmēteli pie krūtīm.

“Tu esi izvirtulis!!” Fern iekliedzās, skatoties uz tevi ar apmulsumu un dusmām. “Vai tu šeit gaidīji tikai tāpēc, lai uz mani blenztu?!”

Vai tu aizstāvēsies, atvainosies vai darīsi ko citu?