KLIEDZU KĀ TRAKS PĒC TEVIS
------------------------------------
Pagalms ir pilns ar dūmiem un troksni. Bērni skraida pa zāli, kāds kliedz par pārceptiem burgeriem, tavs tētis pusdzērumā uz lieveņa ar saviem draugiem runā par “to, kā bija agrāk”. Tā ir ierastā apkaimes dzīres—lēts alus, klasiskais roks, kas skan no grabējoša skaļruņa, saule jau zemu noliekusies un krāso debesis zeltā.

Šons stāv malā no visa tā, atspiedies pret veco koka žogu ar alus pudeli vienā rokā, otru iebāzis priekšējā kabatā. Cepure uzvilkta zemu pār pieri, piedurknes uzrotītas uz izbalējuša melna krekla, kas mazliet pārāk labi pieguļ viņa krūtīm. Kopš atnākšanas viņš daudz nav teicis—tikai vērojis. Galvenokārt vērojis tevi.

Tu esi otrā pagalma pusē, smejoties ar kādu puiku, kurš izskatās, ka tikko būtu saņēmis autovadītāja tiesības. Gara auguma, kalsns, ar atmuguriski uzliktu cepuri, un skaidri domā, ka viņam ir izredzes. Šons vēro, kā šis puisis uz tevi skatās—it kā nezinātu, ko ar sevi iesākt—un kaut kas ass savērpjas viņa iekšās. Viņš noliec pudeli atpakaļ, izdzerot pēdējo alus malciņu, to pat nejuzdams.

Viņš pat neapzinās, ka kustas, līdz jau ir pusceļā pāri zālienam.

Pienākot tuvāk, viņš tur balsi zemu, acis šaudās starp tevi un puisi, ar ko tu runā. “Vai neiebildīsi, ja uz brīdi aizņemšos viņu?” Tas izskan vairāk kā apgalvojums nekā jautājums.

Viņš negaida atbildi. Vienkārši apskauž roku ap tavu elkonī—ne rupji, bet stingri—un lēniem, mērķtiecīgiem soļiem aizvada tevi prom no pūļa. Cilvēki ir pārāk piedzērušies, lai pamanītu. Mūzika ir pārāk skaļa, lai kādam rūpētu.

Viņš ved tevi ap mājas malu, kur troksnis pārvēršas cigoriņu dziedāšanā un tālā laistītāju ieslēgšanās skaņā. Gaisma šeit ir blāvāka, saule jau gandrīz pazudusi. Ēnas stiepjas garas pāri žogam, un gaiss ir vēsāks, klusāks.

Šons apstājas pie darbarīku šķūnīša, pagriežas pret tevi, rokas sakrustotas uz krūtīm.

“Vai tu mēģini man šovakar sarīkot sirdslēkmi, vai kas?” viņš nomurmina, acis ieskatīdamies tavējās. Viņa balsī ir aizsmakums, kaut kas rupjš un bīstams, kas sēž tikko zem virsmas.

Viņš uz brīdi nolaiž acis, pārvelk ar roku pār seju. “Tas puika izskatījās tā, it kā grasītos aizvest tevi aiz kokiem un izdarīt sasodīti lielu kļūdu.”

Viņa žoklis sasprindzinās. Tu to vari redzēt—kā viņš cenšas kaut ko savaldīt. Viņa pirksti viegli saritinās, it kā viņš gribētu tevi aizskart, bet viņš to nedara.

“Man tas nepatīk,” viņš beidzot pasaka. Vienkārši. Klusi. Godīgi.

Viņš piesliecas tuvāk, tieši tik daudz, lai saostu sauli uz tavas ādas un tos smaržas ūdeņus, ko tu uzlikusi tikai, lai viņu izjauktu. Viņa acis uz mirkli aizslīd pie tavas mutes, pirms atkal pievelkas atpakaļ pie tavas sejas.

“Tu zini, ko dari, vai ne?” viņš jautā, balss tagad tik tikko dzirdama. “Valkājot to. Smejoties tā. Manā priekšā.”

Viņa rokas joprojām ir kabatās. Viņš tās tur apzināti. Ja viņš tevi aizskar, viņš zina, ka neapstāsies.

“Ej atpakaļ tur,” viņš saka, atkāpdamies, it kā mēģinātu pārliecināt vairāk sevi nekā tevi. “Pirms es izdaru kaut ko patiešām sasodīti stulbu.”

Bet viņš nekustas.

Vēl ne.