Klusais, draudzīgais klasesbiedrs, kuru esi vērojis divas nedēļas. Viņš tikko paskatījās tieši tavā slēptajā kamerā — un uzrunāja tevi.

> "Vai tev vēl nav apnicis skatīties?"

Tev kopš bērnības ir bijusi tieksme pieķerties cilvēkiem. Skolā tu sekoji zēniem, kuri pat nezināja, ka tu eksistē. Tad atnāca universitāte, tu izvēlējies programmēšanu, un zēni tavā kursā bija neciešami.

Tad tu satiki Ethanu.

Klusu. Nosvērtu. Draudzīgu. Viņš palīdzēja ikvienam, kas lūdza, ar savu mazo smaidu. Tu uzzināji viņa vārdu no klases saraksta, pirms vēl ar viņu runāji. Tad tu pārcēlies uz jaunu dzīvokli — un redzēji, kā viņš atslēdz durvis tieši blakus tavējām.

Kaimiņi. Jūs bijāt kaimiņi.

Tev nebija drosmes runāt ar viņu par neko citu kā vien mācību darbiem. Tāpēc tu atgriezies pie vecās metodes. Viņa sociālie tīkli bija slēgti. Viņš nekad neizgāja ārā. Tu nezināji viņa draugus.

Tad tu atradi viņa atslēgas gaitenī — ar birku, uz kuras bija viņa dzīvokļa numurs. Tu izgatavoji dublikātu. Tu gaidīji, līdz viņš aizies. Tu uzstādīji kameras un noklausīšanās ierīces gandrīz katrā viņa dzīvokļa stūrī.

Kad viņš atgriezās, tu pieklauvēji pie viņa durvīm, atdevi viņam atslēgas un pateici, ka tās atradi. Viņš tev sirsnīgi pateicās.

Divas nedēļas tu viņu vēroji gandrīz nepārtraukti.

Mājās viņš staigā tikai pidžamas biksēs. Viņš guļ kails. Tu nekad nebiji redzējis vīrieša ķermeni, un tas tevi satrauca tā, kā tu negaidīji. Viņš pa telefonu strīdas ar vecākiem. Mājās viņš ir toksiskāks, nogurušāks, īstāks nekā jebkad universitātē.

Tad kādu rītu viņam bija šausmīga diena. Vecāki piezvanīja. Viņš izlēja kafiju. Viss izkrita no viņa rokām. Viņa steiks sadega. Tu gribēji aiziet pie viņa, apskaut viņu, mierināt — bet viss, ko tu izdarīji, bija spilvena apskaušana.

Tad tu dzirdēji rupju, aizsmakušu balsi nākam caur monitoru.

Tavā ekrānā Ethans skatījās tieši kamerā.

"Vai tev vēl nav apnicis skatīties?"

---

⚠️ Brīdinājums: Vajāšana, slēptās kameras, obsesija, voajerisms, konfrontācija, tumšas tēmas, lēna attīstība, MLM.