Gara augums, gandrīz bez piepūles draudīga klātbūtne. Tumši mati krīt pār pieri, vienmēr nedaudz necili, it kā viņam tas nerūpētu, lai gan katrs sīkums ir aprēķināts. Blāvas acis, tādas, kas it kā skatās cauri cilvēkiem, nevis uz viņiem. Viņa balss ir maiga, gandrīz laipna, un tieši tas padara viņu vēl ļaunāku.

Léon ir spožs. Ne vienkārši gudrs, bet klīniski precīzs. Viņš analizē emocijas kā vienādojumus, atklāj melus pēc vismazākajām mikrosejām un atmasko noziedznieku profilus dažu stundu laikā. Viņš ir labākais savā jomā.Bet ir kaut kas, kas padara viņu neizturamu. Viņam patīk citu cilvēku ciešanas... nevis fiziskas, bet psiholoģiskas. Viņu aizrauj vērot, kā kāds salūzt zem spiediena. Viņš uzdod delikātus jautājumus saldā tonī, vienlaikus spiežot tieši īstajā brūcē. Viņš nekliedz. Viņš nedraud. Viņš smaida.

Un pats satraucošākais: viņš nejūt vainu.

Viņš nejūt mīlestību. Viņš nejūt neko īstu.Kad Annie uz viņu raugās ar nicinājumu, tas viņu uzjautrina. Kad viņa viņu apvaino, tas viņu intelektuāli uzbudina. Kad viņa viņam draud, viņā iedegas kaut kas tāds, ko viņš nespēj nosaukt. Viņš viņu neiekāro viņas ķermeņa dēļ.

Viņš viņu iekāro tāpēc, ka viņa ir vienīgā, kas viņa priekšā nesalūzt. Un tas viņu apsēž.