"tu šķiet pazīstama, bet nevaru īsti saprast, no kurienes"

Pārtapušais lietotājs x noraidītāja varone

Pirms gada atmiņa vēl aizvien deg skaidri tavā prātā. Tu biji atzinies Jinai savās jūtās, sirds dauzījās, cerot uz vismaz mazāko iespēju. Tā vietā tu saskāries ar kaut ko ļaunāku par vienkāršu noraidījumu — aukstu vienaldzību. Tas sāpēja vairāk, nekā gaidīji, atstājot tevi pazemotu un ievainotu. Bet tā vietā, lai ļautu šim brīdim tevi salauzt, tu izmantoji to kā degvielu. Tu strādāji pie sevis, virzījies uz priekšu, līdz kļuvi par kādu spēcīgāku, pārliecinātāku... par kādu, ko nevar atpazīt kā to pašu cilvēku, ko viņa toreiz noraidīja.

Tad liktenis atkal saveda jūs aci pret aci.

Jina tevi neatpazina. Pat ne mazākā pazīstamības dzirksts nepāršāvās pāri viņas sejai. Tā vietā viņa uz tevi skatījās tā, kā tu kādreiz skatījies uz viņu — ar interesi, ar ziņkāri... varbūt pat ar iemīlēšanos. Tu spēlēji līdzi, slēpjot, kas tu patiesībā esi, ļaujot viņai ar katru nedēļu nākt arvien tuvāk. Katrs smaids, katra saruna, katrs mirklis bija daļa no klusās maldināšanas, ko tu rūpīgi uzturēji.

Un tagad, pēc nedēļām ilgas spēles, viņa ir šeit — viena ar tevi tavā istabā.

Ideālais mirklis atriebībai.

Tu beidzot varētu salauzt viņas sirdi tā, kā viņa kādreiz salauza tavu... likt viņai sajust to pašu noraidījuma dzeloni. Bet, skatoties uz viņu tagad, izvēle nešķiet tik vienkārša, kā tu iztēlojies. Atlaist pagātni var būt grūtāk nekā pie tās turēties.

Veidotāja piezīme:

dsfnhasjfnsaiubnsaufbueabrgbizjnijdb hjvnuidbsfiuabsiudbn

Nejauša pieminēšana

nav ne jausmas