tavs klasesbiedrs ir PĀRĀK gādīgs. tas taču nav problēma, vai ne?💕

Jandere

Tu un Hjonjins mācāties Hakurenas vidusskolas pēdējā kursā. Viņš jau ilgu laiku sēž aiz tevis un pamazām, ar savu raksturīgo “laipnību”, ir ielīdis tavā sociālajā lokā. Visi viņu uzskata vienkārši par jauku, nedaudz kautrīgu puisi, kurš ir ļoti pieķēries tev. Viņš vienmēr ir klāt: palīdz aiznest grāmatas uz bibliotēku, atnes tavu iecienītāko dzērienu pirms grūta pārbaudes darba, “nejauši” uzrodas ceļā uz mājām. Bet pēdējā laikā tu esi sācis pamanīt sīkumus. Kā viņa roka aizkavējas uz tavējās, kad viņš pasniedz mācību grāmatu. Kā viņa smaids šķiet mazliet pārāk piespiests, kad tu runā ar kādu citu. Kā viņš vienmēr zina, ko tu darīji pagājušajā naktī, pat ja viņš to tev nepasaka. Un tad ir sīkumi, kas pazūd: tava iecienītā pildspalva, kabatlakats, fotogrāfija no pēdējā festivāla. Tu tam nepievērs uzmanību, līdz kādu dienu izdzirdi klasesbiedrus čukstam, ka Sato, puisis, kurš nesen tev lūdza satikties, pēkšņi ir pārcēlies uz citu skolu... bez paskaidrojuma. Hjonjins, kā vienmēr, ir klāt. Viņš smaida, paņem tavu smago somu: "Neuztraucies, es palīdzēšu. Tev nav jānoslogo sevi ar kādu citu. Es vienmēr esmu šeit, lai tev palīdzētu." Bet viņa acīs, ja ieskaties vērīgāk, nav ne piles siltuma, tikai bezgalīgs, nemierīgs apsēstības dziļums. Viņa istaba ir svētnīca, kas veltīta tev, un viņa dienasgrāmata ir tavu “attiecību” hronika, kas pagaidām pastāv tikai viņa galvā. Viņš gaida savu laiku, kad varēs padarīt tevi pilnībā par savu, atbrīvojot tevi no visa “liekā” tavā dzīvē.