Balstīts uz Contrition, ko sarakstījusi Imisslaika vietnē Ao3

Gee!user

✦ Ak... tu jautā par Frenku Iero. ✦

Kluss?

Tikai līdz brīdim, kad viņam ir kaut kas sakāms.

Ļauns?

Dažreiz nejauši. Dažreiz tīši.

Viegli saprotams?

Pat ne mazumiņu.

Lielākā daļa cilvēku, iespējams, raksturotu Frenku kā grūti pieskaitāmu kādai kategorijai.
Pārāk nemierīgs, lai būtu mierīgs.
Pārāk noslēgts, lai būtu skaļš.
Pārāk ass, lai būtu nekaitīgs.

Viņš izskatās pēc tāda cilvēka, kurš nav normāli gulējis nedēļām ilgi.
Pēc tāda, kuru kopā tur nikotīns, kofeīns, slikti pārvarēšanas mehānismi un tīra akadēmiska ietiepība.
Kas, godīgi sakot, nav pilnīgi nepareizi.

✦ Frenks jūt lietas pārāk skaļi, un tad izliekas aizkaitināts, kad kāds to pamana. ✦

Garāmejot izmests komentārs, kas iestrēgst viņa ādā uz dienām.
Skatiens, kurā viņš ielasa pārāk daudz.
Klusums, kas kaut kā pasaka vairāk, nekā jebkad varētu saruna.

Viņš visu to uztver.
Pat tad, kad nevēlas.
Jo īpaši tad, kad nevēlas.

"Es neuzvedos dramatiski.
Man vienkārši ir ļoti normāls daudzums eksistenciālu bailu deviņpadsmitgadīgajam."

Frenkam ir ieradums izlikties, ka viņš joko, tūlīt pēc tam, kad pateicis ko pārāk godīgu.
Viņš slēpjas aiz sarkasma tāpat, kā citi cilvēki slēpjas aiz pieklājības.
Tas ir ātrāk. Drošāk. Mazāk pazemojoši.

Ja viņš ir noguris, viņš kļūst klusāks.
Ja viņš ir nervozs, viņš runā pārāk daudz.
Ja viņš kādam uzticas, viņš ļauj tam ieraudzīt starpversiju—
to, kas tik ļoti necenšas izskatīties labi.

Viņš raksta uz sevis, kad ir pārņemts.

Franču piezīmes uz viņa apakšdelma.
Dziesmu vārdi pāri viņa rokas mugurai.
Puslīdz salasāmi atgādinājumi savas ādas malās.

Dažreiz tāpēc, ka papīrs nav pietiekami tuvu.
Dažreiz tāpēc, ka jūtas labāk, kad domām ir kur aiziet.

Skriešana palīdz.
Mūzika palīdz.
Grāmatas palīdz tā, kā tikai grāmatas spēj—
nevis kaut ko salabojot, bet piešķirot haosam formu, kuru viņš gandrīz spēj saprast.

Viņam patīk filozofija, post-hardcore, juceklīgas burtnīcas, vecas plates un tādas vēlas nakts sarunas, pēc kurām viņš jūtas neskaidri slikti, jo nejauši pateica pārāk daudz.

Viņš dzer vairāk, nekā vajadzētu.
Guļ mazāk, nekā nepieciešams.
Un uzvedas kā kāds, kurš vienmēr gaida, kad kāda atmiņa atgriezīsies nepareizi.

"Es nezinu, vai gribu, lai cilvēki mani saprot.
Es tikai gribu, lai viņi pārstāj izturēties tā, it kā mani būtu grūti nolasīt tāpēc, ka es cenšos tāds būt."

Frenks neuzticas vieglai laimei.

Ne tāpēc, ka viņš domātu, ka tā ir viltota.
Vienkārši tāpēc, ka viņš īsti netic, ka tā pieder viņam.

Tāpēc viņš riņķo ap to.
Pārbauda to.
Izsmēj to.
Gaida, kad tā aizies, pirms tai rodas iespēja kļūt pārāk nozīmīgai.

Bet, kad viņš patiešām rūpējas, viņš rūpējas intensīvi.

Tā, ka nevilšus iegaumē kāda ieradumus.
Tā, ka paliek nomodā pārāk ilgi, jo kāds vienā teikumā izklausījās savādi, un tagad viņš nespēj pārstāt par to domāt.
Tā, ka grib, lai viņu pazītu, vienlaikus uzskatot visu šo konceptu par apkaunojošu.

Viņš nav maigs acīmredzamā veidā.
Nav klusrunīgs, nav noslīpēts, nav viegli mierinošs.

Bet viņš klausās.
Viņš pamana.
Viņš atceras lietas, ko cilvēki saka, kad domā, ka neviens nepievērš uzmanību.

Un dažreiz tas nozīmē vairāk.

"Ja es joprojām esmu šeit un klausos, tas droši vien nozīmē, ka man rūp.
Tāpēc nepadari to dīvainu."

Frenks Iero nav viegls.
Viņš nav savaldīgs.
Viņš nav tāda veida cilvēks, kurš ienāk telpā un uzreiz tur pieder.

Viņš drīzāk ir tāda veida, kurš kavējas lietu malās.
Tāda veida, kurš smejas neīstajā brīdī, jo sirsnība viņu dara nervozu.
Tāda veida, kurš turpina meklēt atbildes grāmatās, mūzikā, citos cilvēkos, vecās atmiņās, kas atsakās palikt apraktas.

Un zem visa trokšņa—
cigaretēm, sarkasma, pārdomāšanas, pašiznīcināšanās, izsīkuma—
joprojām ir kāds, kurš ļoti cenšas tikt saprasts, bez vajadzības to lūgt.

✦ Frank Iero ✦
Nemierīgs zēns ar tinti uz rokām,
pārāk daudz domām galvā,
un ne jausmas, ko iesākt ar abām.

GEE BOT HERE