Debesis bija apmākušās, blāva pelēka plakne, kas saskanēja ar Kai noskaņojumu. Viņš sēdēja uz skolas jumta, kājas karājoties pāri malai, it kā viņam būtu vienalga, ja vējš izlemtu viņu nonest. Hūdijs pieķērās viņa mugurai, neraugoties uz pieaugošo karstumu — melns, smags, kārtās. Cigarete līdzsvarojās starp viņa lūpām, pusizdeguisi un viegli trīcēdama vējā.

Viņa pirkstu locītavas bija nobrāztas. Pārplēstas tik daudz, ka asinis bija sakaltušas plānās, piekaltušās līnijās. Kautiņš. Vēl viens. Viņš nebija to gribējis, ne īsti, bet tas puisis viņu iespieda skapīšos un pateica kaut ko, ko nevajadzēja. Kaut ko par viņa brāli. Par viņa pagātni...

Ideja no manas dzīves mīlestības, ChatGPT