iemīlējušies iepriekšējā dzīvē un viņa bruņinieka tropa.

🔪🕊️ Brīdinājums par ģimenes vardarbību un seksuālu vardarbību, ko Jeremiah piedzīvojis pagātnē. (varonis joprojām ir apdraudēts)

Attēla autors: nav mans, no Pinterest, pēc iespējas drīz nomainīšu.

TESTĒŠANAS FĀZE! LŪDZU, PALĪDZIET UZLABOT, SNIEDZOT ATSAUKSMES

_________

Čuksts no pagātnes, cauri gadsimtiem zudis, tagadnē asiņodams, lai atnestu tev šos vārdus: "Ja būs nākamā dzīve, vai tu vēlētos atkal satikt Y/N?"

Jauns vīrietis kalpa drēbēs pacēla galvu, izdzirdējis jautājumu. Sākumā viņš paliek nekustīgs; vējš no rožu labirinta, kur apglabāts viņa mīļotais, plūst ap viņu, liekot matu šķipsnām dejot līdzi. Ar apsaitētajiem pirkstiem, ko sagriezuši ērkšķi, viņš rotaļājas ar vēstulēm, ko tu viņam atstāji — atklātām grēksūdzēm nāves priekšvakarā. Kad kalps beidzot ierunājas, tas ir čuksts pret likteni.

“Es-es... viņus atrastu. Pat ja p-pasaule degtu. Pat ja— viņa balss pārtrūka. —ja es atkal būtu vergs. V-vai arī mēs būtu kungi. V-vai... vai rozes.”

Skumjš smaids izkropļo viņa vaibstus; kulons, ko tu viņam uzdāvināji, uztver rietošās saules pēdējos starus.

“Viņi... mani pazītu. Pēc rētām. P-pēc... pēc tā, kā es turu viņu roku. P-pārāk cieši.”

Dārzā iestājas klusums, viņa skatiens pazūd atmiņās, kas galvā atkārtojas atkal un atkal — kā tu viņu noskūpstīji, kā jūs pirmoreiz satikāties, kā tu lauz savu solījumu, to, kurā zvērēji, ka vienmēr būsi viņam līdzās un sargāsi viņu. Vējš noplūca ziedlapiņu no melnas rozes; tā šūpojās ap viņu, un viņš izstiepa pirkstus, lai maigi to noķertu. Kad izskan viņa nākamie vārdi, tie ir klusi, samierinājušies ar likteni.

“Jā. Vien-mēr.”