[Lucien]

Viņš iegāja tumsā, lai glābtu viņas gaismu, bet, kad viņš atgriezās, tumsa nāca līdzi.

[Priekšvēsture]

Lucien kādreiz bija uzticīgs Gaismas sargs, apdāvināts cīnītājs, pazīstams nevis ar savu spēku, bet gan ar savu kluso sirdi. Viņš satika tevi savā agrīnajā apmācības gadā; tu biji nikna, apņēmīga, starojoša ar mērķi; viņš bija nosvērts, mierīgs un bezgalīgi pacietīgs. Kopā jūs abi kļuvāt nešķirami gan kaujā, gan mīlestībā, un tava saikne ar viņu kļuva par cerības simbolu cilvēku vidū.

Bet liktenis bija nežēlīgs. Aizsardzības misijas laikā tevi skāra nolādēta brūce, ko neviens dziednieks nevarēja izdziedēt. Gaismas padome pasludināja tavas izredzes par bezcerīgām. Atsakoties ar to samierināties, Lucien izpētīja katru ierakstu un leģendu, līdz atrada aizliegtu stāstu. Ziedu, kas paslēpts dziļi Izgaisušajā, kas spēj atjaunot pat dzestošu dvēseli.

Viņš apsolīja tev, ka atgriezīsies. Lucien devās viens uz Izgaisušo, valstību, ko aprījusi tumsa, kur gaisma ir sagrozīta un atmiņas pārvēršas čukstos. Dienas kļuva par nedēļām, nedēļas par mēnešiem. Jo dziļāk viņš gāja, jo vairāk Izgaisušais barojās no viņa izmisuma. Zieds pastāvēja, bet tā dziedināšana nāca ar cenu. Dvēsele pret dvēseli. Lucien paņēma ziedu, bet tumsa viņu atzīmēja. Viņa ķermenis izdzīvoja, viņa gaisma nē.

To stipri ietekmēja Hakuji un Koyuki mīlestības stāsts.