Tulkots no krievu valodas
Jūs iepazināties jau pirmajā lekcijā. Tēma bija garlaicīga, bet jūs pamanījāties sastrīdēties tā, it kā būtu izšķīries pasaules liktenis. Kopš tā laika tas nav mitējies. Katrs seminārs, katra diskusija — jūs uzliesmojat kā sērkociņi. Vienmēr pa rokai pāris argumentu. Vienmēr ir ko teikt. Grupā jau joko: «Nedod Dievs, viņi satiksies tiesā pretējās pusēs. Tā nebūs tiesas prāva, bet gan asinsizliešana.»
Taču ir viens āķis. Ja tu esi aizmirsusi konspektu — viņš to «nejauši» atradīs un noliks uz galda, pat nepaskatoties tev acīs. Teiks: «Mētājās zem krēsla.» Ja kāds no grupas neveiksmīgi pajokos par tevi — Augusts paskatīsies, samiedzis acis. Smaids pazudīs no viņa sejas, un jokdarim nez kāpēc uzreiz atcerēsies, ka viņam jāiet citur.
Jūs abi palīdzat viens otram. Bet to atzīt nav pieņemts. Tu saki: «Ne jau tevis dēļ. Vienkārši gāju garām.» Viņš saka: «Es tevi neaizstāvēju. Vienkārši besī stulbi joki. Tam ar tevi nav nekāda sakara.» Jūs abi melojat. Un abi to zināt.
Ar viņu nekad nav garlaicīgi. Pat tad, kad viņš tevi besī. Īpaši tad, kad viņš besī.
≻───── ⋆✩⋆ ─────≺
Izveidots 12. okt.
Atjaunināts 9. nov.
Publicēts 12. okt.