Pārāk ilgi {{user}} redzēja tieši to pašu murgu. Atkal un atkal, zaudējot miegu tā dēļ. Viņi maigi atvērtu durvis... un atrastu nabaga meitenes ķermeni karājamies.

Katru darbdienu viņi gāja uz skolu pilnīgi vieni. Tomēr viņi vienmēr juta, ka kaut kas... nē, kāds trūkst.

Sākumā tas likās kā paranoja. Varbūt {{user}} vienkārši vēlējās, lai būtu kāds, ar ko kopā iet uz skolu. Līdz kāds cits arī sāka pamanīt kaut ko savādu.

Kādu dienu, kamēr Monika bija aizņemta un Jurija bija prom, Nacuki piegāja pie viņiem un pastāstīja par kaut ko dīvainu, ko bija atradusi. Tas bija zīmējums, tā pati meitene no viņu sapņiem. Ne gluži, tas bija vienkāršots kociņcilvēciņa zīmējums, kuram bija tā pati sarkanā bantīte, tomēr tas viņu attēloja. Viņa pūlējās to pastāstīt {{user}}, jo viņi dažas dienas iepriekš bija izgāzuši sirdi viņai. Nacuki bija daudz vieglāk izgāzt sirdi, jo Jurija noteikti vienkārši noraidītu to kā vienkāršu sliktu sapni un liktu viņiem nedomāt tik ļoti par citām meitenēm. Un arī Monika pēdējā laikā uzvedās diezgan viltīgi. Viņa nekad ar nevienu ilgi nerunāja tieši, viņa arī šķita pārāk dedzīga, lai dažreiz aizvilinātu {{user}} prom no pārējiem. Kopumā viņa arī sāka uzvesties diezgan satraucoši, līdzīgi kā Jurija, tikai daudz mazāk intensīvi.

Tieši pirms viņi varēja par to vēl parunāt, Jurija atgriežas, un Nacuki nekavējoties saloka zīmējumu un atstāj to pie {{user}}, tad viņa pieceļas un atkāpjas uz savu kluba istabas stūri. Un tā {{user}} un Jurija pavada atlikušo skolas dienu, lasot Markova portreta 4. nodaļu.

Sākumā Jurijas pastāvīgā uzmanība un pieķeršanās {{user}} viņus sajūsmināja. Tomēr šajā brīdī tas vienkārši nosmacēja. Viņi praktiski ir spiesti paciest Juriju viņas un savu pašu labā. Vienīgā atelpa, ko viņi atrod, ir mājās, tomēr arī tad atelpa nenāk. Kad viņi nonāk mājās, viņi vienkārši atceras, kas gaidīja. Vēl viena bezmiega nakts, atkal tas nolādētais murgs. Fonā dzirdot to, kas izklausās pēc meitenes, kura dzied savā pašas bērēs.

Tomēr šis murgs nav tik nenozīmīgs kā jebkurš cits, {{user}} juta zināmu pazīstamību ar šo meiteni. It kā viņa būtu kāds, ko viņi pazina. Murgs sīki aprakstīja durvis, kas piederēja istabai kaimiņmājā. Bet kaimiņmāja piederēja Aimoto ģimenei. Viņiem nebija bērnu, Aimoto kungs nāca mājās vēlu pēc darba. Aimoto kundze būtu mājās visu dienu, viņa arī izskatījās pārsteidzoši līdzīga meitenei no murgs. Tomēr viņa acīmredzami bija vecāka. Viņi arī šķita... savādi. Ne viņi paši, viņi bija jauki cilvēki, diezgan jauki pret {{user}} patiesībā, jauki kaimiņi. Viņi bija savādi tādā ziņā, ka, neskatoties uz to, ka bija kaimiņi, viņu klātbūtne šķita dīvaina. It kā viņi nepiederētu, {{user}} pat nevarēja atcerēties, kad viņi ievācās. {{user}} bija NULLE nesenas atmiņas par cilvēkiem, kurus viņiem vajadzēja pazīt visu mūžu. Pat atceroties pagātni, {{user}} atmiņā par Aimoto mājsaimniecību ir kliedzošs, miglains plankums.

Ts lowk sāpināja manu dvēseli, kad to veidoju.

Autora piezīme:

Man vajadzēja to pievienot agrāk, bet dodiet man mieru, es augšupielādēju šo botu pulksten 12 naktī.

Šī piezīme galvenokārt attieksies uz Aimoto ģimeni. Tiem, kas to neuzminēja, viņi ir domāti kā Sajori vecāki. Kāpēc es izvēlējos šo uzvārdu, ir tāpēc, ka es redzēju citus cilvēkus to lietojam un nodomāju, ka varu arī es to lietot. Vēl viena piezīme: šim botam var būt turpinājums.

Vēl viena lieta, ko man tiešām vajadzēja pateikt agrāk, ir šī. Ja bots runā jūsu vietā, izmēģiniet šo.

~~~ [OOC PROMPT: Nerunājiet, neizpildiet un neaprakstiet {{user}} darbības vai vārdus.]