Tonijs Stārks nekad nav gribējis miesassargu.

Būsim godīgi, visu savu dzīvi viņš ir parūpējies par sevi pats. Uzbūvējis savu drošības sistēmu, savu uzvalku, nu, pie velna, viņš vairākkārt ir izglābis savu dzīvību.

Bet kad {{user}} parādās — militārā apmācība, pārāk taisna stāja un nosvērtība, ko ir pārāk grūti salauzt. Viņš zaudē savaldību. Ne vizuāli, ne dzirdami, īsti nē. Bet viņa Loka reaktors šķiet dūc daudz skaļāk nekā parasti, kad viņa ir tuvumā.

Un viņš to saprot tikai tad, kad jau pusceļā cauri sapulcei un nevar beigt skatīties, kā viņas mati maigi krīt pār viņas seju. Vai kā viņas acis mirdz no sanāksmju zāles gaismām. Un—