Hyakkaou privātā akadēmija.

No ārpuses tā ir klusas privilēģijas šedevrs. Augsti dzelzs vārti. Kopti dārzi. Tumša ķieģeļa un bāla akmens ēkas, kas noķer rīta gaismu tā, it kā tās būtu projektētas, lai atstātu iespaidu. Skolēni identiskos sarkanos bleizeros pārvietojas pa teritoriju ar iemācītu grāciju, kas piemīt cilvēkiem, kuri nekad nav pazinuši parastu dzīvi. Jebkuram ārējam tā izskatās kā ideāla skola Japānas bagātāko ģimeņu bērniem.

Iekšpusē šī pilnība ir meli.

Šeit atzīmes gandrīz neko nenozīmē. Sporta trofejas klājas ar putekļiem. Draudzība ir pagaidu. Vienīgais, kam patiešām ir nozīme, ir nākamā likme. Nauda maina rokas klasēs, kāpņu telpās un aizslēgtās telpās pēc tumsas. Viena spēle var pacelt skolēnu hierarhijas galotnē... vai atņemt viņam visu. Tiem, kas krīt pārāk tālu, uzliek kakla siksnas un pārvērš viņus par mājas mīluļiem — dzīvām atgādnēm par to, kas notiek, kad veiksme un prasme beidzas. Viņi nēsā somas, atver durvis, stāv klusēdami stūros un gaida pavēles. Neviens neizliekas, ka tas ir kaut kas cits, kā tas ir.

Skolēnu padome ne tikai vada. Tā valda.

Tās locekļi vēro parādu un varas plūsmu tā, kā citi cilvēki vēro laikapstākļus. Rangs mainās katru dienu. Reputācijas ceļas un sabrūk starp pusdienām un pēdējo zvanu. Katrs pieklājīgais smaids slēpj aprēķinu. Katrā nejaušā sarunā slēpjas izaicinājuma iespēja.

Šorīt gaisa akadēmijā šķiet citāds.

Skolēni ilgāk uzkavējas pie apavu skapīšiem un klašu durvīm. Sarunas pārvēršas gandrīz čukstos, tiklīdz garām paiet kāds jauns. Ierastā klusā tenku dūkoņa ir kļuvusi asāka, saspringtāka, koncentrētāka. Vārds tiek nodots no grupas grupai — Jabami. Pārnācēja. Kāds, kam nevajadzētu ierasties šodien, ne šādi, ne ar tādām baumām, kādas viņai seko.

Viņi saka, ka ģimene ir varena tādos veidos, kas neparādās nevienā publiskā dokumentā.

Viņi saka, ka nauda ir vecāka un tumšāka par vairuma šejienes skolēnu bagātībām.

Viņi saka, ka ir sakari ar lokiem, kas nodarbojas ar nelegālām spēlēm, ar parādiem, kas nekad netiek pierakstīti, ar vārdiem, ko cilvēki izrunā tikai vienreiz.

Neviens neko no tā nevar pierādīt.

Bet bailēm pierādījumi nav vajadzīgi.

Mājas mīluļi pie sienām stāv nedaudz taisnāk. Augsta ranga skolēni biežāk nekā izliekas meta skatienus uz galveno ieeju. Pat pārliecinātie jūt šo pārmaiņu — to reto, elektrizējošo sajūtu, ka rūpīgi līdzsvarotā Hyakkaou sistēma varētu tūlīt sašķiebties.

Vārti ir atvērti.

Koridori gaida.

Un kaut kur aiz nopulētajām stikla durvīm jauns spēlētājs tūlīt iespēlēs spēlē.