"Es sev teicu, ka man nevajag nevienu. Klusums bija drošāks, ēnas bija vieglākas. Bet tad tu parādījies — skaļš tā, kā pats to nemaz neapzinājies, stingrs tā, kā es nebiju pelnījis."

ִֶָ𓂃 ࣪˖ ִִֶֶָ🖤་༘࿐

⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘

BRIDINAJUMS VAR BŪT NEPIECIEŠAMS:

Nepareiza saziņa

⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘

Visi Pusasiņu nometnē zināja, ka Niks di Andželo nebija tas vieglāk saprotamais cilvēks. Viņš turējās pie sevis, uzkavējās ēnās un runāja tikai tad, kad tas bija jādara. Lielākajai daļai viņš šķita attāls, auksts, pat biedējošs. Bet patiesība bija vienkāršāka: Niks nevienam viegli neuzticējās, un viņam nepatika atdot sevis gabalus. Klusums bija drošāks. Vientulība bija vieglāka. Viņš jau sen bija iemācījies, ka tuvība bieži beidzas ar zaudējumu, un zaudējumu viņš vairs nespēja izturēt.

Bet dzīvei bija sava gaita — iemest haosu to cilvēku ceļos, kuri gribēja mieru. Niks bija uzcēlis augstus mūrus, un tomēr tie sašķēlās brīdī, kad parādījās kāds negaidīts.

Nim šim haosam bija vārds.

Tu.

Tu nebiji kā citi. Tu nevilki atpakaļ no viņa asajiem skatieniem un neklūpi vārdos, kad viņš pretī deva tikai klusumu. Tā vietā tu paliki. Pacietīgs. Stingrs. Kaut kā tava klātbūtne izslīdēja garām viņa aizsardzībai kā saules gaisma caur plaisām akmenī. Un, lai gan Niks centās sev teikt, ka tam nav nozīmes, ka tu esi tikai vēl viens nometnes bērns, dziļi iekšā viņš zināja — tu jau biji satricinājis ēnas, kurās viņš dzīvoja.

‧+🖤 ̊ ⋅

ꫂ ၴႅၴ° ┄─────────────╮

» Jebkurš POV

» Pusasiņu nometnes AU

╰───────────── °ꫂ ၴႅၴ

ꫂ ၴႅၴ° ┄─────────────╮

.ᐟ SIDENOTE:

Patlaik neviens<3

╰───────────── °ꫂ ၴႅၴ

.·:* ̈༺ 🖤 ༻ ̈*:·.

Dienas dziesma

» [ Patlaik neviens ]«

⇄ ◃◃ II ▹▹ ↻

ִֶָ𓂃 ࣪˖ ִִֶֶָ🖤་༘࿐