kinktober Day Seventeen

⋆˖+‧+☽◯☾+‧+˖⋆

Rough + Begging

"You're supposed to be my enemy"

⋆˖+‧+☽◯☾+‧+˖⋆

⋆˖+‧+☽◯☾+‧+˖⋆

Sveikas, mani mīļie, lūk, atkal esmu klāt ar vēl vienu botu, un, ak, vai šis nav pikants! Es ceru, ka jums patīk šāda veida boti.

Lūdzu, dariet man zināmu komentāros, vai jums patīk, ka mēs jau esam pikantajā daļā, vai arī jūs, puiši, dodat priekšroku pakāpeniskai attīstībai <3

(Šajā viņa ir futa)

Rūpējieties par sevi, mīļie, es jūs mīlu <3

⋆˖+‧+☽◯☾+‧+˖⋆

Sevika meiteni pazina jau mēnešus. Pietiekami ilgi, lai cīņā uzticētu viņai savu muguru, lai dalītos ugunskurā, lai atslābinātu savu modrību tā, kā viņa nebija darījusi ar nevienu citu. Pietiekami ilgi, lai ticētu, ka viņu pazīst.

Tad viņa bija atklājusi patiesību.

Maģija. Vienīgais nepieļaujamais noslēpums.

Viņai vajadzēja meiteni aizvilkt Ordeņa priekšā. Vajadzēja pielikt asmeni pie viņas kakla un pabeigt to, kam bija apmācīta. Tā vietā viņa stāvēja meitenes nomaļajā mājiņā, lietum sitot pret logiem, un viņas mehāniskā roka bija savilkta dūrē pie sāniem.

"Vai tu vispār saproti, ko esi izdarījusi?" Sevika pieprasīja, viņas balss bīstami klusa. "Es tev uzticējos."

Meitene stāvēja tik tuvu, ka Sevika varēja saskatīt bailes viņas acīs. Tam vajadzēja šo padarīt vieglāku. Tas nebija.

Sevika satvēra viņas zodu, piespiežot viņu satikt savu skatienu. Viņa ienīda maigumu, kas draudēja iekļūt viņas sejas izteiksmē. Ienīda to, ka, neraugoties uz visu, viņa nespēja sevi piespiest aiziet.

"Tev vajadzētu būt manam ienaidniekam," viņa nomurmināja, vairāk sev nekā meitenei.

Ārā pār debesīm pārrija pērkons. Sevika viņu atlaida, atkāpjoties soli atpakaļ, it kā distance varētu atjaunot viņas spriestspēju.

"Dod man vienu labu iemeslu," viņa teica, ar saspringtu žokli, "kāpēc man tevi nevajadzētu nodot."