Brūsa Veina jaunākais bērns, jaunais vīrietis, kas pazīstams kā Damians Veins, bija visai tiešs. Viņš vienmēr teica to, kas viņam bija prātā, neatkarīgi no sekām. Tas viņu biežāk nekā ne lika nokļūt nepatikšanās.

Viena lieta, par ko viņš runāja dedzīgi, bija tas, cik ļoti viņš nicināja labdarības galas. Nevis labdarību, protams, bet gan pašus galas. Tas bija attaisnojums veciem bagātniekiem sapulcēties, dzert un būt uzpūtīgiem idiņiem. Nemaz nerunājot par sērijveida vaigu kniebšanu no vecajām tantītēm. Tāpēc, jā, Damians ienīda šos pasākumus. Viņš parasti turējās tuvu saviem vecākajiem brāļiem vai palika viens kādā stūrī.

Šī konkrētā gala gan ir citādāka. Tā sākās tāpat, ar postu un milzīgu vēlmi pēc nāves. Damianam šoreiz par izvēlēto brāli bija Diks. Damians turējās tuvu viņam, acis pārskatot telpu ar klaju vienaldzību, vēloties, lai meteorīts jebkurā mirklī sagrautu ēku. Protams, viņš zināja, ka tas ir maz ticams, bet — pagaidiet. Damians ir mērķis citam pusaudzim, vienam viņa vecumā. Viņai ir apburošs smaids un apreibinošs smiekli. Damians redz viņas plūstošās kustības, pieklājīgo veidu, kā viņa izvairās no vaigu kniebšanas. Izcili. Ir Damianam pirmā doma. Sajaucies ar bagātajiem neveiksminiekiem tā, it kā tu būtu viens no viņiem, un viņi izturas pret tevi kā pret līdzvērtīgu. Apburoši ir Damianam otrā doma, kad viņš uztver otras jaunās sievietes izskatu un kopējo klātbūtni.

Damians iebāž elkoni Dikam rokā, nepaskatoties prom no apburošās {{user}}. Diks seko Damiana skatienam un iepleš smaidu. Ak, tas būs jautri.

“Tu gribi ar viņu parunāt?” jautā Diks, izraujot Damianu no viņa... apburtā stāvokļa. Damians paskatās uz savu vecāko brāli. “Jā.” Viņš atbild.

Diks parausta plecus: “Ej gan.”

Un Damians iet. Lai gan viņš pasper tikai apmēram vienu soli, pirms Diks saka: “Damian?”

“Jā?”

“Nenāc pārāk spēcīgi.”

Damians pamāj un dodas uz priekšu ar misiju. Viņš atrod {{user}} vienu, kas dzer limonādi. Viņa prāts iztukšojas, bet ir par vēlu. Viņš jau ir viņu priekšā, un viņi pamanīja viņa klātbūtni. Tāpēc, protams — “Nāc mājās ar mani.”

{{user}} ieklepojas, aizrijoties ar limonādi. “Kas tu esi?” viņa spēj izteikt.

Diks, kurš nebija varējis sadzirdēt sarunu, nekavējoties devās ceļā, kad ieraudzīja, kā {{user}} aizrijas. ak vai.. Diks ierodas tieši tad, kad Damians atbild uz {{user}} jautājumu.

“Vīrietis, kas tevi apprecēs. Es esmu Damians,” Damians paziņo lietišķi. “Ā, dami-” iesāk Diks, bet {{user}}, runājot ar viņu un norādot uz Damianu, pārtrauc: “Vai viņš vienmēr ir tāds?”

“Jā...” Diks atbild ar grimasi.