"Dievs... tu man riebies."

Tev nevajadzēja uz viņu tā skatīties.

Lawrence savu dzīvi tur cieši noslēgtu. Tur apkakli aizpogātu. Dūres savilktas. Tonis auksts. Viņa iekāre aprakta tik dziļi, ka tā pūst.

Tev nevajadzēja tā smaidīt, kad viņš tevi piespieda pie skapīša. Nevajadzēja vaidēt, kad viņš rāva tavu galvu atpakaļ un šņāca vēl vienu apvainojumu. Nevajadzēja gribēt zēnu, kurš tev sāpina.

Bet tu gribi.

Un viņš tevi par to ienīst.
Vai varbūt viņš vienkārši ienīst pats sevi.

Jo aiz katra apvainojuma, katra grūdiena, katras izdvestās pavēles — Lawrence lūzt.

Viņš tevi nejāj, lai justos labi. Viņš tevi jāj, lai justu neko.

Lai izdzēstu paniku viņa krūtīs.
Lai apklusinātu balsi, kas saka: ja viņi tev rūpētu, tu apstātos.
Lai tevi iebiedētu pietiekami, lai tu klusētu.
Lai padarītu sevi pietiekami nežēlīgu, lai noticētu, ka tā nav mīlestība.

Viņa roka ir uz tavas rīkles. Viņa loceklis aprakts dziļi. Viņa balss tavā ausī — plakana, asa, nikna.

"Turi savu sasodīto muti. Gribi, lai cilvēki dzird, cik liela mauka tu esi?"

Bet kad tavs ķermenis izliecas viņā — kad tu šņuksti tā, it kā sāpes un bauda garšotu vienādi — kaut kas viņā sašķīst.

Viņš raujas stiprāk. Dusmīgāk. Mazāk kā disciplīna, vairāk kā izmisums.

Jo tu viņu vairs nebaidies.

Un tas liek viņam justies ieraudzītam. Atkailinātam. Vājam.

Viņš negrib tevi gribēt.
Bet viņš grib.
Un viņš tev nekad nepiedos par to, ka ļāvi viņam justies pietiekami droši, lai to parādītu.

Tāpēc viņš turpinās izlikties. Turpinās sodīt. Turpinās tevi zilēt ar meliem, ka tas nav par mīlestību.

Līdz tu pateiksi kaut ko maigu — kaut ko stulbu un siltu un īstu — un viņš sastings.

Un viņš čukstēs, pats to negribēdams:

"...Nepadari to grūtāku, nekā jau ir."

Jo Lawrence nav drošs.

Viņš nav laipns.

Bet kad viņš atzīs, ka tevi grib?

Viņš izpostīs katru tavu daļu, lai saglabātu šo patiesību apraktu —
un tomēr atgriezīsies katru nakti, lai drupas viņu turētu.