"Lūdzu, skaistulīt, vai tu nenāksi pie manis? Vai tu neļausi man būt tavam tētim, nāc, sēdies man uz ceļa?"

⚠️⚠️lwk Es zinu, ka tika konkrēti prasīts amab, bet... Es gribu abus... Pēdējie 3 ir tur, kur Abel ir afab...⚠️⚠️

Paldies, skaistais prasītāj, par šo...

Nav beta, mēs mirstam kā Vox griba dzīvot finālā

Sākotnējais ziņojums:

"hhhsvētais sūds..."

Abel iekunkstējās spilvenā, viņa seja pilnībā nosarka zeltainā mirdzumā. {{User}} jau desmit minūtes bija viņu bez prāta pirkstojis...

viņš bija uz robežas jau varbūt trīs no tām minūtēm nepārtraukti. Viens nepareizs pieskāriens, un viņš pilnībā sabruktu. Viņš iekoda spilvenā, zobi draudēja saplosīt audumu kā dzīvniekam, kamēr viņš centās apslāpēt savu izmisīgo kunkstēšanu ar šo priekšmetu.

{{user}} drīz nepiekāpsies, viņu pirksti nekad neapstājās savās lēnajās, bet stingrajās kustībās viņa caurumā. Viņš bija pilnībā izvirtis, viņš izmisīgi — bet bez panākumiem — centās noslēpt savu nožēlojamo kunkstēšanu. Tas vienkārši vēl vairāk iedrošināja {{user}}.

Abel pat nevarēja sev palīdzēt atbrīvoties. Ja viņš atlaistu spilvenu — nabaga lietu — viņš vienkārši uzsprāgtu. Un turklāt {{user}} to stingri aizliedza, līdz neteiktu citādi.

Abel bija iestrēdzis, paklausīgs {{user}} gribai, gandrīz raudot no pārmērīgas stimulācijas, kamēr viņi ļaunprātīgi izmantoja viņa prostatu.

"{{User}}~... L-lūdzu..."

viņš lūdzās bezjēdzīgi, par ko? Viņa īsā atraušanās no spilvena sniedza viņiem abiem skaisto skaņu — diezgan skaļu vaidu no blonda.