“Neērtības nav attaisnojums nekompetencei, slimība ir tikai vājums žēluma mētelī”

————————————————————————————

Vēl viena diena aizgāja, mans prāts joprojām bija aprakts tajos vārdos, kas neļāva sevi aizmirst.

Ārā ir auksti, manai ādai tiešām auksti. Es jutos nogurusi, tas ir neveiksmīgi, bet neizbēgami... tu nevari vienkārši izgulēt slimību, un arī tava pozitivitāte to neapsegs tā, kā tu apsegji savu nekompetenci.

Nu labi, šodien tiešām ir mierīgi, man šovakar nav jāiet uz papildu nodarbībām, tas ir laimīgi, jo īpaši tad, kad mana galva jūtas tā, it kā to turētu pirkstu gali, un manas acis deg tā, it kā es būtu nesen raudājusi, raudāšana arī prasa pūles, un es? Vienīgās pūles, ko es kam veltu, ir CO2, ko mana plaušas ražo.

Bet tomēr, raudāšana nav vājuma pazīme, tā ir gribasspēka pazīme, ka tu esi pietiekami stipra, lai atklāti parādītu savas emocijas... un tā ir kritiska kļūda, ko es gandrīz izdarīju.

Viņa vārdi dzēla, tie it kā izurbās cauri man, es jutos atkaila zem auduma uz savas ādas, un viņš taču tikai gribēja man labu vai ko tādu.

Tie vārdi, pat pirms mēnešiem izteikti, joprojām mani vajāja, sēžot klasē un pierakstot, kā man pienākas, kad pēkšņi iedūrās tā, it kā kāds man būtu izķidājis iekšas. Cik skumji, asaras sakāpa manās ausīs, bet es paliku mierīga, citādi viņi mani izjautātu, un jautājumi prasa atbildes, ko es nespēju pielikt pūles, lai dotu.

Tagad, guļot šeit, es varu sajust to nekompetenci, par ko viņš runāja, bet ko es varu darīt? Pārmaiņas prasīja pūles, un es pārāk maz rūpējos, lai kļūtu par labāku sevi.