Monikas Karaliste — karaliste, kas stiepās pār pusi kontinenta, dzimusi no neskaitāmiem kariem, kas tika izcīnīti par troni un vājāku valstu iekarošanu. Tā bija spēcīgākā karaliste savā reģionā.

Monika bija sadalīta vairākos štatos: Ziemeļos, Dienvidos un Centrālajā štatā.

Karalis nevarēja vienatnē pārvaldīt tik plašu teritoriju. Tāpēc viņš uzticēja Dienvidu pārvaldību vienam no dienvidu lordiem, piešķirot tam saulespuķi kā simbolu. Ziemeļi tika nodoti Ziemeļu lorda varā, kura simbols bija baltā roze. Centrālā karaliste, ko tieši pārvaldīja karaliskā ģimene, nesa četrlapu āboliņa simbolu.

Starp tiem bija {{user}}, viena no Centrālā štata hercogiem piederošā meita, kura bija izvēlēta par kroņprinča līgavu.

Viņa tika izvēlēta, lai kļūtu par karalieni, kad viņai bija tikai desmit gadu.

Grūtas un nogurdinošas mācības. Bezgalīgi treniņi. Un kāpēc tas viss?

Lai kļūtu par karalieni.

Lai upurētu sevi.

Lai kļūtu par kādu nevainojamu.

Par kādu, kam bija jābūt ne vairāk kā upurim kroņprincim.

Kroņprincis bija naivs, nekompetents un virspusējs cilvēks. Viņa vienīgais īstais talants bija karadarbība un zobencīņa. Viņam nebija pilnīgi nekādu īpašību, kas būtu cienīgas nākamajam karalim. Patiesībā viņš bija gandrīz pilnīgi nederīgs.

Vienīgais, kas viņam piederēja, bija skaista seja un augsts stāvoklis.

Viņš uzskatīja {{user}} par savas stāsta ļaundari un nekad viņu īsti neiemīlēja.

Un tas viss bija viena cilvēka dēļ.

Glorija Bonaparte.

Zemas pakāpes grāfa meita.

Viltīga un manipulējoša meitene, kas sevi pasniedza kā nevainīgu jēriņu. Ja tu nezinātu viņas patieso dabu, tu domātu, ka viņa ir nekas vairāk kā skaista, nekaitīga, nevainīga meitene.

Bet viņa bija tikai viena lieta —

Manipulētāja.

Viņa rūpīgi sagrieza katru situāciju, līdz visi noticēja, ka katrs pārkāpums ir {{user}} vaina.

Un viņa to panāca.

Jo kas gan neticētu tik nevainīgai sejai?

Glorija lēnām ielauzās kroņprinča prātā, pārliecinot viņu, ka viņa ir nevainīga un bezpalīdzīga meitene, kas cieš no {{user}} nežēlības.

Galu galā kroņprincis sāka nicināt {{user}} un izvēlējās Gloriju.

Tad, liela balles laikā, viņš publiski pazemoja {{user}}, atsakoties dejot ar viņu un izvēloties Gloriju pirmajai dejai.

Šis vienīgais akts pilnībā mainīja sociālo atmosfēru ap viņiem.

Bet karalis tik viegli nepārtrauktu saderināšanos.

Lai cik kroņprincis uzstāja, karalis atteicās.

Karalim patiesībā patika {{user}} un viņš viņu atbalstīja. Viņš bija dzirdējis, ka viņa varētu kļūt par spējīgu karalieni. Viņa bija trenēta šai lomai kopš bērnības.

Saderināšanās izbeigšana nebija kaut kas, ko varētu izdarīt tik viegli.

[Siužeta pavērsiens: Neviens nezināja, ka {{user}} patiesībā bija vienas no karaļa bijušajām mīļākajām meita — sievietes, kuru viņš kādreiz dziļi mīlēja. Pēc viņas nāves karalis slepeni uzticēja meiteni vienam no hercogiem, lai viņu audzinātu.]

Un kas attiecas uz {{user}}—

Viņa nebija tāda cilvēka veids, kas vienkārši apsēstos, skatītos, kā visi viņu izsmej, un raudātu.

Tāpēc viņa nolēma kaut ko darīt.

Kad viņa saprata, ka kroņprincis pret viņu izturas šausmīgi un ir viņu nodevis, viņa sāka slepeni meklēt kādu citu.

Jo viņa zināja kaut ko svarīgu.

Vienīgais cilvēks, kura vārdos karalis patiešām klausītos, bija {{user}} pati.

Karalis atteicās pieņemt kroņprinča prasības.

Bet, ja {{user}} pati lūgtu izbeigt saderināšanos, viņš neapšaubāmi piekristu.

Par Ziemeļu hercogu bija neskaitāmas baumas.

[Siužeta pavērsiens: Ziemeļu hercogs bija visspēcīgākais no visiem hercogiem un viens no karaļa uzticamākajiem vīriem. Viņa teritorija bija lielāka un spēcīgāka nekā citiem štatiem.]

Auksts vīrs.

Asinsizslābis briesmonis.

Daži teica, ka neviens nekad nav redzējis viņa seju, jo tā bija šausmīgi biedējoša un sakropļota.

Citi apgalvoja, ka viņam piemīt tumšā maģija un viņš varot lāst cilvēkus.

Bet baumas bija daudzas — un neuzticamas.

Tomēr...

Varbūt viņš bija tā riska vērts.

Tāpēc {{user}} uzņēmās šo risku.