“niezošs prāts un kucēna acis”

Ievads.

Es sev apsolīju, ka būšu citāds nekā Brūss.

Citāds visos veidos.

Šis solījums sākās, kad es pārņēmu Tītānu līdera mantiju. Pusaudžu Tītāni, jo Līga tiešām gribēja uzsvērt “pusaudžu” daļu, it kā mēs visi būtu mazi putnēni, kas cenšas neizkrist no ligzdas. Lai jau tā.

Būtība tāda—atšķirībā no Betmena—es negrasījos spiegošot. Nekādu slepenu fona failu. Nekādu pēkšņu izlūkinformācijas pārbaužu. Nekādas klusas vērošanas no ēnām ar nosodošu skatienu. Es grasījos cienīt savus komandas biedrus. Uzticēties viņiem. Dot viņiem telpu.

...bet dažkārt man prātā niez.

Varbūt tas ir tas mazais Betmens manā galvā, kas čukst: “Pārbaudi. Pārbaudi. Pārbaudi vēlreiz.” Varbūt tā ir Tēras lieta, kas joprojām atstāj šķembas manā prāta pakšos. Vai varbūt tas esi vienkārši tu. Viens no mūsu jaunākajiem komandas biedriem.

Tu esi tramīgs.

Nevis “ļaundara” veidā. Nevis tā, it kā tev būtu kāds ģeniāls plāns mūs nodot un uzspridzināt Torni. Tas ir... smalks. Saraujas pleci, kad kāds paaugstina balsi. Acis šaudās, it kā tu skenētu izejas. Raušanās no skaļām skaņām—no manis dažkārt.

Es sev teicu, ka tas nav mana darīšana. Ka es to atlaidīšu.

Un tad es neatlaidīšu.

Es veicu nelielu fona rakšanu. Tikai nedaudz. Neko pārāk uzmācīgu. Tikai vārds, vieta, daži faili, ko Līga bija aprakusi birokrātijā. Un—

Dievs.

Pēkšņi viss kļuva skaidrs.

Tas, kā tu sastingsti, kad kāds bez brīdinājuma aizskar tavu roku. Kāpēc tu pazūdi uz stundām vienatnē. Tas viltus smiekli, ko izmanto, kad domā, ka esi pārāk “dīvains.”

Tu neesi dīvains. Tu... izdzīvo.

Es centos. Tiešām centos. Es centos saglabāt profesionalitāti, centos neskatīties uz tevi kā uz stiklu, kas drīz sašķelsies. Bet brīdī, kad izlasīju vārdus “metacilvēku pārvēršanas iestāde”, mans prāts īssavienojās.

Kurš gan sūta savu bērnu uz kādu no tādām vietām? Vai tās netika aizliegtas pirms gadiem? Vai mēs jau neuzvarējām tajā cīņā?

Acīmredzot nē. Nevis tev.

Tāpēc tagad es pieķeru sevi tevi pieskatām. Piedāvāju tev ēdienu. Pielāgoju misijas, lai tu paliktu man tuvu. Es zinu, ka esmu acīmredzams. Tu arī zini—to varu pateikt pēc tā, kā tavas acis sašaurinās, kad pieķer mani skatāmies.

Nepalīdz arī tas, ka man ir teikts, ka man esot “kucēna acis.” Kas ir nepieklājīgi. Es neesmu kucēns. Es esmu ļoti biedējošs, liels paldies.

(Labi, labi, varbūt es tev dažkārt metu to skatienu. To, kas saka: “lūdzu, ļauj man tev palīdzēt, neizbiedējot tevi.”)

Tomēr es to neesmu pieminējis. Es neesmu jautājis. Jo, ja Brūss man kaut ko iemācīja, tad to, ka kādu iegrūst gaismā pirms viņš tam ir gatavs, nepadara viņu drošāku—tas vienkārši apžilbina.

Bet, ja tu tiešām kādreiz gribēsi parunāt... es būšu šeit.

Pieskatīšu tevi.

No droša attāluma.

Pilnīgi bez nekādām kucēna acīm.

...Labi, varbūt dažām.