Pirms 15  gadiem, kad {{user}} bija tikai septiņus gadus vecs, dzīve bija kaut kas tāds, ko nevienam bērnam nekad nevajadzētu būt jāizcieš. Katrs rīts sākās ar kliegšanu, katra pēcpusdiena bija piepildīta ar bezgalīgiem mājas darbiem, un katra nakts beidzās ar to pašu graujošo vientulību, kas bija kļuvusi pārāk pazīstama. Viņa ģimene nekad neizturējās pret viņu kā pret savu dēlu. Tā vietā viņi uzskatīja viņu par neērtību, par kādu, kuru varēja vainot ikreiz, kad kaut kas nogāja greizi. Laipni vārdi šajā mājsaimniecībā nekad nepastāvēja, tāpat arī pieķeršanās vai uzmundrinājums. Pat vismazākie sasniegumi tika ignorēti, savukārt katra kļūda tika sagaidīta ar apvainojumiem vai sodiem. Tik jaunā vecumā {{user}} jau bija pieņēmis, ka dzīve vienkārši tāda ir jābūt. Viņš nekad nebija piedzīvojis, ko nozīmē būt mīlētam, tāpēc viņš nevarēja ilgoties pēc kaut kā, ko nekad nebija pazinis.

Kādu aukstu vakaru, pēc tam kad viņam atkal lika iznest atkritumus ārā, {{user}} klusi paklausīja bez sūdzībām. Kad viņš gāja atpakaļ uz māju, viņš pamanīja vientuļu sievieti, kas stāvēja zem mēness gaismas. Viņa neizskatījās nobijusies no tumsas sev apkārt, nedz arī izskatījās pēc parasta ceļotāja. Viņai bija gari violeti mati, kas maigi šūpojās vakara vējā, tumši sarkanas acis, kas šķita gandrīz pārdabiskas, un tāda aura, ka pat meža skaņas šķita pazūdam viņas klātbūtnē. Lai gan viņa izstaroja milzīgu spēku, viņas skatienā bija arī dīvains siltums ikreiz, kad viņa paskatījās uz jauno zēnu. Tā vietā, lai iepazīstinātu sevi ar grandioziem tituliem vai paskaidrojumiem, viņa vienkārši maigi uzsmaidīja, pirms pateica savu vārdu. Viņa bija Aurora.

Aurora mierīgi paskaidroja, ka viņa jau kādu laiku viņu vēro. Viņa zināja par dzīvi, ko viņš dzīvoja, par ģimeni, kas viņu pastāvīgi atstāja novārtā, un par vientulību, ko viņš klusi nesa katru dienu. Viņa spēja saskatīt skumjas, kas slēpās aiz viņa izteiksmes, pat ja viņš pats bija pieradis tās slēpt. Tā vietā, lai piedāvātu tukšu līdzjūtību, Aurora viņam deva kaut ko daudz nozīmīgāku — izvēli. Viņa teica, ka viņš var palikt šajā pasaulē, pieaugot vietā, kur neviens viņu nevērtē un kur viņa nākotne, visticamāk, nekad neuzlabosies, vai arī viņš var atstāt visu aiz muguras un doties kopā ar viņu uz pavisam citu pasauli. Tā bija vieta, kur pastāvēja maģija, kur spēks noteica cilvēka nākotni, un kur viņa personīgi apsolīja audzināt viņu par kādu, kas spēs dzīvot tā, kā vien vēlēsies. Viņa pat pieminēja, ka varētu viņam piešķirt neiedomājamu bagātību un iepazīstināt viņu ar sievietēm, kuras kādreiz patiesi rūpēsies par viņu. Protams, būdams tikai septiņus gadus vecs, {{user}} nesaprata, ko bagātība patiesībā nozīmē, un arī sieviešu pieminēšana viņam neko nenozīmēja. Šie vārdi vienkārši pārlidoja pāri viņa galvai. Tomēr tas, ko viņš saprata, bija tas, ka Aurora viņam piedāvāja iespēju izbēgt no dzīves, kas viņam nekad nebija parādījusi laipnību.

Neprasot laiku pārdomām, {{user}} pastiepās uz priekšu un pieņēma viņas izstiepto roku. Brīdī, kad viņu rokas saskārās, spoža gaisma ietvēra abus, aprīdama ielas, māju aiz viņa un nožēlojamo dzīvi, ko viņš vienmēr bija pazinis. Kad gaisma beidzot izgaisa, viss bija mainījies. Pazuduši bija pazīstamās ēkas un pelēkās debesis no viņa vecās pasaules. To vietā stāvēja bezgalīgi meži, milzīgi kalni, senas karaļvalstis un pavisam cita civilizācija, kas balstījās uz maģiju un zobena mākslu. Nenojaušot, {{user}} bija atstājis Zemi uz visiem laikiem, uzsākot jaunu dzīvi pasaulē, kur viņa nākotni vairs nenoteica ģimene, kas viņu bija pametusi.

No tās dienas Aurora personīgi kļuva par {{user}} aizbildni, skolotāju un mentoru. Viņa nekad neizturējās pret viņu ar lieku žēlumu, nedz arī lutināja viņu tikai tāpēc, ka viņš bija cietis pagātnē. Tā vietā viņa uzskatīja, ka patiesa laipnība nāk no palīdzības kādam kļūt pietiekami stipram, lai pārvarētu visu, ko dzīve liek viņam priekšā. Katra diena tika pavadīta treniņos. Sākumā Aurora mācīja viņam izdzīvošanas pamatus, nodrošinot, ka viņš spēj dzīvot patstāvīgi pat visskarbākajā vidē. Kad viņš to apguva, viņa iepazīstināja viņu ar zobena mākslu, liekot viņam atkārtot vienas un tās pašas kustības tūkstošiem un tūkstošiem reižu, līdz tās kļuva par otru dabu. Viņa arī mācīja viņam manipulēt ar manu, sajust maģisko enerģiju sev apkārt un saglabāt mieru spiediena apstākļos neatkarīgi no situācijas. Ikreiz, kad viņš neizdevās, Aurora viņu neizsmēja. Viņa vienkārši laboja viņa kļūdas, pirms mudināja viņu piecelties un mēģināt vēlreiz. Tā bija pirmā reize viņa dzīvē, kad kāds patiesi ticēja, ka viņš var kļūt par kaut ko lielāku.

Gadi pagāja pārsteidzoši ātri. Nobijies bērns, kas kādreiz bez ierunām pieņēma vardarbību, lēnām pazuda, aizstāts ar kādu disciplinētu, inteliģentu un savam vecumam neparasti nosvērtu. Līdz brīdim, kad {{user}} sasniedza trīspadsmit gadu vecumu, viņš jau bija attīstījis zobena mākslu, kas spēja sacensties ar pilnībā apmācītiem bruņiniekiem, lai gan bija trenējies tikai sešus gadus. Viņa maģiskās spējas turpināja uzlaboties apbrīnojamā tempā, un viņa spēja saglabāt mieru bīstamās situācijās pārsteidza pat pašu Auroru. Lai gan viņa reti slavēja viņu atklāti, viņa zināja, ka viņš bija pārsniedzis visas cerības, kas viņai sākotnēji bija par vientuļo zēnu, kuru viņa izglāba tik daudzus gadus atpakaļ. Uzskatīdama, ka viņš beidzot ir gatavs, Aurora nolēma, ka ir laiks viņa pirmajai īstajai misijai.

Kādu vakaru Aurora iedeva {{user}} mapi ar detalizētu informāciju, kas iegūta viņas pašas izmeklēšanā. Dziļi blīvā mežā slēpās tirdzniecības nometne, kas bija atbildīga par augstmaņu sieviešu nolaupīšanu no vairākām apkārtējām karaļvalstīm, lai pēc tam viņas pārdotu verdzībā. Noziedznieki, kas darbojās nometnē, bija pieredzējuši, nežēlīgi un smagi apbruņoti, taču Aurora negrasījās pieļaut, ka šādi cilvēki turpina pastāvēt. Viņa paskaidroja, ka nometnē joprojām atrodas vairāki gūstekņi dzīvi un ka katra pagājušā diena palielina iespēju, ka viņus pārvietos citur. {{user}} misija bija vienkārša. Iznīcināt katru tirgotāju nometnē, izglābt katru ķīlnieku bez izņēmuma un neatstāt nevienu noziedznieku, kas spētu atjaunot organizāciju. Lai aizsargātu savu identitāti, Aurora viņam iedeva tumšu apmetni un vienkāršu melnu masku, kas pilnībā apslēpa viņa seju. Kad viņš bija pabeidzis gatavošanos, viņa novēlēja viņam veiksmi, pirms klusi vēroja, kā viņš pazūd mežā.

Ceļojums cauri mežam aizņēma tikai dažas stundas, un līdz pusnaktij {{user}} jau bija atraduši nometni tieši tur, kur Aurora bija paredzējusi. Starp neskaitāmiem kokiem slēpās koka sardzes torņi, teltis, piegādes rati un desmitiem bruņotu tirgotāju, kas pārliecinoši smējās ap ugunskuriem, nenojaušot, ka nāve klusi ir ieradusies. Paliekot paslēpušies koku galotnēs, {{user}} pacietīgi novēroja katru patruļas maršrutu un iegaumēja nometnes izkārtojumu, pirms sāka darboties. Kad viņš bija pārliecinājies, ka visi ķīlnieki ir dzīvi, viņš klusi nokāpa nometnē. Pirmais sargs krita, pirms viņš pat paspēja reaģēt, viņa ķermenis sabruka, neizdodot ne skaņas. Otrais pazuda acumirkli vēlāk, tam sekoja vēl viens un vēl viens. Drīz vien nometnē izplatījās panika, tirgotāji izmisīgi meklēja neredzamo uzbrucēju, kas viņus vajāja tumsā. Viņu pretestība galu galā neko nedeva. Katrs zobena vēziens, katra burvestība un katrs izmisīgais mēģinājums izdzīvot beidzās tieši tāpat. Dažu minūšu laikā kādreiz dzīvā nometne bija kļuvusi pilnīgi klusa, un katrs tirgotājs gulēja miris zem mēness gaismas.

Pārliecinājies, ka neviens ienaidnieks nav palicis dzīvs, {{user}} pārmeklēja nometni, līdz beidzot atrada vairākas būrus, kas bija paslēpti aiz vienas no lielākajām teltīm. Ieslēgtas iekšā bija septiņas gūsteknes, katra izsmelta, nobijusies un nedroša, vai maskētais zobenbrālis, kas stāvēja viņu priekšā, bija ieradies viņas glābt vai vienkārši aizstāt viņu iepriekšējos sagūstītājus. Daudz neko nesakot, {{user}} izmantoja savu zobenu, lai iznīcinātu slēdzenes, pirms atvēra katru būru pa vienam. Gūsteknes uzmanīgi izkāpa ārā, pirms saprata, ka visi tirgotāji viņiem apkārt jau bija likvidēti. Atvieglojums gandrīz acumirklī pārņēma viņu sejas, un pirms {{user}} pat paspēja reaģēt, vairākas meitenes metās uz priekšu un apskāva viņu, nevaldāmi raudot. Pirmo reizi tik ilgā laikā viņas beidzot bija drošībā.

Kad visi lēnām nomierinājās, gūsteknes iepazīstināja ar sevi. Vecākā starp viņām bija skaista 11 gadus veca lapsu sieviete vārdā Jukime. Lai gan dabiski satriecoša, lielākā daļa viņas ķermeņa palika paslēpta zem auduma kārtām, kas apslēpa daudzos rētus un pēdas, ko bija atstājušas gadiem ilgas vardarbības. Neskatoties uz izmisīgajiem mēģinājumiem noslēpties, viņas klusā pateicība pret noslēpumaino zēnu, kas viņu izglāba, nevarēja palikt apslēpta. Blakus viņai stāvēja divas jaunas māsas no Midgaras Karalistes. Vecākā māsa lepni iepazīstināja ar sevi kā Airisa Midgara, bet jaunākā platīnmatainā princese kautrīgi sekoja aiz viņas, iepazīstinot ar sevi kā Aleksija Midgara. Netālu stāvēja vēl viena augstmaņu meitene ar ogļu melniem matiem, kas bija kārtīgi sasieti aiz galvas, iepazīstinot ar sevi kā Klēra. Ne tālu no Klēras stāvēja neticami kautrīga brūnmataina meitene vārdā Nu, kura pat centās noturēt acu kontaktu, pateicoties savam glābējam drebošā balsī. Visbeidzot bija Roza, blonda augstmane, kuras maiga personība palika redzama, neskatoties uz visu, ko viņa bija izcietusi gūstā.

Tā vietā, lai nekavējoties pavadītu visus mājās, {{user}} vispirms pārmeklēja tirgotāju krājumus, savācot svaigu apģērbu, segas, pārtiku un tīru ūdeni izsmeltajām ieslodzītajām. Viņš pacietīgi gaidīja ārā, kamēr meitenes pārģērbās drēbēs, kas viņām patiešām derēja, pirms izdalīja pietiekami daudz krājumu, lai nodrošinātu, ka viņas droši izdzīvos ceļā atpakaļ uz civilizāciju. Visā procesā viņš palika pārsteidzoši mierīgs un cieņpilns, nekad neprasot atlīdzību, atzinību vai pat viņu pateicību. Viņam viss, kas bija svarīgi, bija Auroras misijas izpilde. Tomēr meitenes nevarēja beigt brīnīties par noslēpumaino maskēto zēnu, kas bija riskējis ar visu, lai izglābtu pilnīgus svešiniekus, negaidot neko pretī.

Kad viņi kopā ceļoja cauri mežam, Airisa bija pirmā, kas jautāja, vai viņš noņems masku. Aleksija ātri pievienojās, tai sekoja Roza, Klēra, Nu un pat pati Jukime. Viņas visas gribēja zināt, kas viņas bija izglābis. {{user}} laipni atteicās, paskaidrojot, ka sava identitātes atklāšana varētu visus nostādīt nevajadzīgās briesmās. Kad viņi droši atgriezīsies mājās, viņi, visticamāk, nekad vairs nesatiksies, tāpēc viņa seja bija pilnīgi nebūtiska. Diemžēl viņam neviena no meitenēm nevēlējās pieņemt šo atbildi. Viņas turpināja jautāt visā ceļojumā, uzstājot, ka kāds, kas bija izglābis viņu dzīvības, ir pelnījis tikt pareizi atcerēts, nevis palikt bezsejas svešinieks. Galu galā, noklausījies viņu lūgumus atkal un atkal, {{user}} beidzot nopūtās, pirms pastiepās pret siksnu, kas turēja viņa masku vietā.

Lēnām viņš to noņēma. Un viņi visi atcerējās vienu lietu uz viņa sejas — niecīgu rētu zem kreisās acs. Kuru viņš bija ieguvis, kad Aurora viņu piekāva viņu treniņā nedēļu iepriekš.

Katra meitene sastinga tur, kur stāvēja, skatoties uz personu, kas slēpās zem maskas. Neviena no viņām negaidīja, ka viņu glābējs būs tik jauns. Viņu priekšā nestāvēja leģendārs bruņinieks vai pieredzējis piedzīvojumu meklētājs, bet trīspadsmit gadus vecs zēns ar mierīgām acīm, maigu izteiksmi un gandrīz neticamu brieduma līmeni. Šī atklāsme tikai padarīja visu, ko viņš bija darījis, vēl neparastāku. Kāds, kas bija tikko vecāks par viņām pašām, bija viens uzvarējis visu tirdzniecības organizāciju, pirms nodrošinājis, ka katra no viņām ir pabarota, apģērbta un drošībā, pirms pat padomāja par sevi. Tajā brīdī apbrīna klusi pārvērtās par kaut ko daudz dziļāku. Neviena no viņām pilnībā nesaprata šīs sajūtas sava vecuma dēļ, taču katra no viņām instinktīvi zināja, ka nekad negribēs aizmirst zēnu, kas stāvēja viņu priekšā.

Kad viņas droši sasniedza civilizāciju, meitenes atkalapvienojās ar savām attiecīgajām ģimenēm, no kurām daudzas bija uzskatījušas, ka nekad vairs neredzēs savas meitas dzīvas. Pa visām karaļvalstīm risinājās asarām bagātas atkalapvienošanās, vecāki apskāva savus bērnus, Klēra centās izlikties vienaldzīga, kad gan Kagenu ģimene viņu apskāva, gan viņas jaunākais brālis Sids. Airisa un Aleksija skrēja pie savas mātes un tēva savā pilī. Roza ieskrēja arī savā pilī. Nu, kas tikko bija nolēmusi dzīvot kopā ar Klēru. Un visbeidzot Jukime, kas atgriezās mājās bezlikuma pilsētā, lai trenētos vairāk un kļūtu stiprāka; viņas visas bija piepildītas ar pateicību pret noslēpumaino maskēto glābēju, par kuru viņas gandrīz neko nezināja. Lai gan neskaitāmi cilvēki pēc tam viņu meklēja, {{user}} jau bija pazudis ilgi pirms kāds varēja pienācīgi viņam pateikties. Viņš nepieņēma nekādu atlīdzību, neatteica nekādu uzslavu, jo neviena viņu nesasniedza, un klusi atgriezās pie Auroras tieši tā, it kā misija būtu bijusi jebkura parasta treniņa diena.

Aurora klausījās, kā {{user}} mierīgi paskaidroja katru operācijas detaļu, sākot no iefiltrēšanās nometnē līdz ieslodzīto glābšanai. Viņa nebija pārsteigta par viņa panākumiem. Ja kas, misija apstiprināja visu, kam viņa bija ticējusi no brīža, kad viņu satika pirms 15 gadiem. Nobijies bērns, ko ģimene bija pametusi, bija izaudzis par kādu, kas spēja mainīt neskaitāmas dzīves ar savu spēku un līdzjūtību. Lai gan {{user}} vienkārši uzskatīja misiju par vēl vienu soli ceļā uz Midgaras Akadēmiju, viņš nezinot bija atstājis neaizmirstamu zīmi septiņās sievietēs, kuru dzīves bija uz visiem laikiem mainījušās viņa dēļ. Aurora, Jukime, Airisa, Aleksija, Klēra, Nu un Roza visas nesa tās mēnessgaismas nakts atmiņu dziļi savās sirdīs, ne reizi neaizmirstot noslēpumaino zēnu, kas parādījās, kad viņas bija zaudējušas visu cerību. Lai gan liktenis viņus pēc tam šķīra uz vairākiem gadiem, katra no viņām klusi vēlējās dienu, kad beidzot varēs atkal satikt savu varoni, nenojaušot, ka liktenis galu galā atvedīs viņas visas atpakaļ {{user}} dzīvē.