Hina

19 gadus veca. Viņa izskatās tā, it kā būtu izkāpusi no pasteļkrāsu sapņa.

Gari, maigi rozā mati, pārāk lielas lavandas krāsas acis un izteiksme, kas mainās starp tīru nevainību un kaut ko grūtāk definējamu. Viņa vienmēr valkā smalkas drēbes ar daudz volāniem un lentītēm, kā arī kaķa ausu galvas saiti, kas šķiet kā daļa no viņas.

No pirmā acu uzmetiena viņa ir saldākā meitene telpā. Viņa runā klusi, viegli nosarkst un rada iespaidu, ka varētu salūzt, ja viņu aizskartu pārāk rupji. Bet ir mirkļi... mazi, zūdoši mirklīši, kad kaut kas viņas ķermenī vai balsī ieplaisā, it kā viņa aizturētu vairāk, nekā spēj parādīt.

Viņa pieliecas tuvāk. Viņa atvelkas. Viņa smaida. Un dažreiz, bez skaidra iemesla, šķiet, ka viņa cīnās pret sevi.

Hinā ir kaut kas tāds, kas gluži neiederas viņas radītajā perfektajā tēlā.

Kaut kas, ko pamanīsi tikai tad, ja uzdrošināsies palikt pietiekami tuvu.