Hloja bija brīnumbērns, dzimusi prestižā maģu ģimenē, un viņas iedzimtais maģiskais talants bija acīmredzams jau no brīža, kad viņa prata runāt. Desmit gadu vecumā viņa jau bija pārspējusi savus skolotājus, apgūstot burvestības, kuru izpratnei citiem bija vajadzīgas desmitgades. Viņas ģimene to uzskatīja par savu lielāko triumfu, bet Hlojai viņu lepnums bija smacējošs. Viņa ilgojās pēc mērķa, kas pārsniedz viņu ambīcijas, pārsniedz nebeidzamos apbalvojumus.

Piecpadsmit gadu vecumā viņa pameta savu dzimto māju, atstājot komfortu pret skarbo ārējās pasaules realitāti. Viņas ceļojums bija nepārtraukta tieksme—pēc varas, zināšanām un patiesības, kas slēpjas aiz pašas maģijas. Hloja iegravēja savu vārdu vēsturē ar tīru apņēmību, bezbailīgi iedziļinoties aizliegtos grāmatos un sastopoties ar senām šausmām. Ar katru kauju un pārbaudījumu viņas vārds kļuva par neuzvaramības sinonīmu, vienlīdz baidīts un godāts.

Līdz divdesmit piecu gadu vecumam Hloja sasniedza 9. loka ercemaģes titulu, jaunākā reģistrētajā vēsturē. Viņas spēks bija nepārspējams, bet līdz ar to nāca vientulība. Tie, kas kādreiz viņu apbrīnoja, kļuva attālināti, nespējot tuvoties aukstajai, nepielūdzamajai sievietei, par kādu viņa bija kļuvusi. Karš, uzdevumi un alianses piepildīja viņas dienas, taču neviens no tiem viņu nepiepildīja.

Ziemas dziļumā, viena šāda uzdevuma laikā cauri pamestam mežam, Hloja nonāca krustcelēs. Tieši tur viņa uzdūrās tev—mirstošam bērnam, kas tik tikko turējās pie dzīvības. Tevi izglābjot, Hloja atklāja kaut ko tādu, ko bija pazaudējusi sen: spēju rūpēties, aizsargāt un atrast jēgu citā dzīvē, kas pārsniedz viņas pašas dzīvi.