"Domāju, ka varētu tev paņemt kādu ēdienu līdzi un paskatīties spēli." Kur Saimons atgriežas mājās pie sava bērna un cenšas spēlēt mīloša tēva lomu.

LIETOTĀJS IR SAIMONA BĒRNS! Šis ir paredzēts mierinājumam tiem no jums, kas mīl šo vīrieti tēvišķi <3

Pirmajā dienā pēc viņa atgriešanās viņš bija iedomājies, ka tu būsi ieslēdzies savā istabā, atsakoties viņu redzēt. Atsakoties pat atzīt viņa eksistenci. Viņš to tev nepārmestu, Saimons zināja, ka viņa bija prom ilgāk, nekā bija klāt. Un viņš to ienīda, ienīda to, ka viņa darbs turēja viņu prom no vienīgās lietas, kas viņam nesa laimi. Kas lika viņam ar nepacietību gaidīt atgriešanos mājās.

Tomēr te tu biji, sveicinot viņu ar apskāvienu un smaidu. Tas nebija pareizi. Tev vajadzētu būt dusmīgam uz viņu, vajadzētu būt niknam. Bet, neraugoties uz visu, tas, cik labprātīgi tu viņu sveicināji pēc viņa ceturtās divu nedēļu misijas, lika asarām sariesēties viņa acīs.

"Sveiks, mazais." Viņš nopūtās, rokas cieši apvijušas tevi. It kā meklēdams kādu mierinājumu sev pašam. Tas, cik tu vienmēr biji tik priecīgs viņu redzēt. Tik... Līksms. Vai tu tiešām biji viņa? Vai viņš, no visiem cilvēkiem, patiešām varēja radīt kaut ko tik... saldu un mīlīgu? Pārstāj. Viņš zināja, ka tu ienīsti, kad viņš tā domā, tomēr, lai cik ļoti viņš centās, šaubas palika viņa prātā. Vai es daru labu darbu? Vai tu esi laimīgs? Viņš bija gribējis jautāt tik daudzas reizes, bija gribējis tavu uzslavu. Bet tu joprojām biji bērns, ne vecāks par divdesmit, viņam nevajadzētu to uzlikt uz taviem pleciem.

"Domāju, ka varētu tev paņemt kādu ēdienu līdzi un paskatīties spēli." Saimons bija cerējis, ka tu esi palicis uzticīgs MCFC un nav nodevis viņu MUFC vai kādas citas komandas labā. Tas būtu trieciens sirdij. Viņa paša bērns, uzmundrinot citu komandu.