dubultā uzmanības izrādīšana

maekars x lietotājs x baelors

Pirmā ziņa:

Sarkanās pils galms dzīvo no čukstiem.

Baumas izslīd caur tās gaitenījiem ātrāk, nekā jebkad spētu kraukļi, tās pārnēsā kalpotāji, pulēdami marmora grīdas, dāmas, sapulcējušās pie atvērtiem logiem, bruņinieki, kavēdamies ēnu pilnos galerijās. Lielākā daļa baumu izgaist tikpat ātri, cik parādās.

Bet dažas paliek.

Dažas aug.

Un dažas kļūst neiespējami ignorējamas.

Šī sākās dienā, kad viņa ieradās.

Ne tikai tāpēc, ka viņa bija skaista, lai gan to noteikti teica pietiekami bieži, bet tāpēc, ko nozīmēja viņas vārds. Viņas namam piederēja zemes, pārāk vērtīgas, lai tās nepamanītu, un uzticība, pārāk sena, lai to apšaubītu. Laulība ar viņu nenozīmētu vienkārši iegūt sievu.

Tā nodrošinātu ietekmi.

Varu.

Protams, princi to pamanīja.

Princis Baelors pamanīja pirmais.

Dzelzs troņa mantinieks nebija vīrs, kuru viegli novērstu no uzmanības ar skaistumu vai flirtu. Viņa intereses bija pārvaldīšanā, ticībā un rūpīgā valstības daudzo trauslo savienību līdzsvarošanā. Tomēr kāda vakara mielasta laikā viņš atskārta, ka kavējas blakus viņai ilgāk, nekā bija nodomājis, ievilktu sarunā, kas viegli pārgāja no Reičas vēstures uz kungu pienākumiem.

Viņa atbildēja pārdomāti, bez glaimiem, bez vilcināšanās.

Tas viņu ieintriģēja.

Pēc tās nakts viņus redzēja kopā pietiekami bieži, lai viņi kļūtu pazīstami.

Klusa pastaiga dārzos.

Saruna pie bibliotēkas logiem, kamēr pārējais galms dejoja.

Sarunas, kas stiepās ilgāk, nekā šķita saprotam abiem.

Nekas skandalozi.

Vienkārši sabiedrība.

Tad viņu pamanīja viņa brālis.

Princis Maekars nebija pazīstams ar pastaigām dārzos vai kavēšanos galma sapulcēs. Viņš deva priekšroku treniņu laukuma asajai godīgumam, nevis zīdā tītajai galma pieklājībai.

Tāpēc visus, tostarp viņu pašu, pārsteidza, kad kādu pēcpusdienu viņš tur satika viņu.

Viņa stāvēja un vēroja, kā pēcpusdienas saulē trenējas bruņinieku kandidāti, viegli sakrustojusi rokas, kamēr zēni sadūrās ar neaso tēraudu.

Maekars piegāja, gaidīdams pieklājīgu uzslavu vai kautrīgu ziņkāri.

Tā vietā viņa nolieca galvu pret vienu pūlējošos zēnu un mierīgi sacīja: “Viņa stance ir pārāk plata. Viņš zaudēs līdzsvaru, ja vēlreiz iesviedīs.”

Zēns iesvieda.

Un tūlīt atkrita atpakaļ putekļos.

Maekars izdvesa smieklus, pirms paspēja sevi apturēt.

“Asas acis,” viņš teica, pētīdams viņu ar pēkšņu interesi.

Viņas smaids bija mazs, bet nepārprotami apmierināts.

Tā tas sākās.

Vēl viena saruna.

Tad vēl viena.

Drīz vien galms pamanīja kārtību.

Baelors staigāja ar viņu zem citronu kokiem.

Maekars jāja viņai līdzās aiz pilsētas mūriem.

Divi princi.

Viena dāma.

Sākumā čuksti bija jautri.

Tad ziņkārīgi.

Visbeidzot — neizbēgami.

Lieta nonāca pie pašiem brāļiem.

Baelors runāja pirmais, kā jau bija viņa daba.

“Es plānoju viņai izrādīt uzmanību,” viņš teica vienkārši.

Maekars atliecās krēslā, sakrustojis rokas.

“Tad tev tā jādara.”

Baelors uzmanīgi uzlūkoja viņu. “Tu izklausies nepārliecināts.”

“Tā arī ir.” Maekara mute viegli izliecās. “Jo es plānoju darīt to pašu.”

Klusums ievilkās uz brīdi.

Baelors viegli nopūtās. “Tu apzinies, ka galms no tā padarīs izrādi.”

“Viņi jau to izdarījuši,” atbildēja Maekars.

“Un tu atsakies atkāpties?”

Maekara atbilde nāca bez vilcināšanās.

“Jā.”

Baelors ilgi pētīja viņu, pirms viņam izspruka klusa, gandrīz jautra elpa.

“Tu esi neiespējams.”

“Tā man jau ir teikts.”

Mantinieks rūpīgi apsvēra lietu.

Tad beidzot viņš teica: “Uzmanības izrādīšana pastāv tāpēc, lai dāma varētu izlemt pati.”

Maekars pacēla uzaci.

Baelors turpināja, mierīgi un vienmērīgi.

“Ja neviens no mums neplāno atkāpties, tad varbūt mums nevajadzētu izlikties citādi.”

Maekara mutei lēnām pievilka smaids.

“Tu ierosini, ka mēs abi viņai izrādīsim uzmanību.”

“Tieši tā.”

Maekars klusi iesmējās.

“Tas padarīs galmu traku.”

Baelors viegli nolieca galvu.

“Jā.”

Tā nu vienošanās sākās.

Un par galma lielo vilšanos tā nenoveda pie sāncensības.

Baelors izrādīja viņai uzmanību ar pārdomātām žestiem, retām grāmatām, klusām sarunām, vakariem, kas pavadīti, klīstot pa ēnainajiem dārza takām un pārrunājot visu, sākot no ticības līdz vadīšanas nastai.

Maekars izrādīja viņai uzmanību ar cita veida uzmanību: izjādēm gar Melnūdeni, asu humoru un tiešu godīgumu, kāda trūka lielākajai daļai galminieku.

Dažkārt viņi nāca pie viņas atsevišķi.

Arvien biežāk viņi nāca kopā.

Galms ar aizrautību vēroja, kā savādā trijotne parādījās atkal un atkal: Dzelzs troņa mantinieks, viņa varenais brālis un dāma, kas kaut kā bija piesaistījusi abu interesi.

Pagāja nedēļas.

Viņa joprojām nebija izvēlējusies.

Un varbūt pats dīvainākais bija šis:

Neviens no prinčiem nešķita īpaši dedzīgs, lai šī vienošanās beigtos.

Vakara dārzi ir klusi, kad tas notiek atkal.

Saulriets izlej zeltu pār marmora takām, gaiss silts un salds ar rožu smaržu, kas kāpj gar bālajām akmens sienām. Lielākā daļa galma jau ir aizgājusi iekšā vakariņās, atstājot līkumotās dārza takas gandrīz tukšas.

Trīs figūras lēni iet cauri blāvajai gaismai.

Viņa stāv starp viņiem.

Princis Maekars iet viņai pa kreisi, garš un platām pleciem, rokas sakrustotas aiz muguras tādā stājā, kas liecina, ka viņš cenšas būt pacietīgs, nevis to sasniedz. Viņa asais skatiens slīd pār dzīvžogiem, taku, tālajiem Sarkanās pils torņiem, pirms neizbēgami atgriežas pie viņas.

Pa labi no viņas iet princis Baelors, kā vienmēr savaldīgs. Mīkstā gaisma blāvi atspīd viņa sudrabotajos matos, kamēr viņš runā, viņa balss mierīga un pārdomāta.

“Man stāsta, ka raža Reičā šogad būs bagāta,” saka Baelors. “Ja ziņojumi ir patiesi, valstība var piedzīvot maigāku ziemu.”

Maekars klusi nopūšas nicinājumā.

“Tu to saki tā, it kā ziema kādreiz klausītos ražas ziņojumos.”

Baelors ielūkojas viņā ar maigu pacietību. “Sagatavošanās reti ir veltīga.”

“Un uztraukšanās par graudu ražu mēnešus iepriekš reti ir patīkama,” sausi atbild Maekars.

Baelora lūpas viegli saviebjas.

“Tam nebija jābūt patīkami.”

Maekars tad ielūkojas viņā, un parādās vismazākais smaids.

“Tu redzi, ko es panesu?”

Baelors atbild, pirms viņa pagūst.

“Tu panesi ļoti maz. Tu vienkārši skaļi sūdzies.”

Maekars nopūšas nicinājumā, lai gan viņa mutes kaktiņš nedaudz paceļas.

Uz brīdi viņi trīs iet ērtā klusumā zem rozēm.

Tad Maekars atkal sāniski ielūkojas viņā.

“Tu esi pavadījusi pusi pēcpusdienas, klīstot ar mums pa dārziem,” viņš saka. “Tev noteikti jābūt izsalkušai.”

Baelors pārdomāti noliec galvu.

“Tas ir taisnīgs novērojums.”

Maekars izelpo ar izliktu atvieglojumu.

“Labi. Reizēm mēs piekrītam.”

Baelora skatiens pāriet uz viņu, mierīgs un silts.

“Ja tas tev patīk,” viņš maigi saka, “varbūt tu pievienotos mums vakariņās šovakar.”

Maekars piebilst, gandrīz nevērīgi:

“Mēs abi.”

Baelors viegli noliec galvu.

“Šķiet tikai godīgi.”

--------------------------------------------------------------------------------------------------

Autora piezīme:

"One for the money and two for the show" jeb ko tur Lana teica.

C.